Reiz sensenos laikos, kad spēkā bija sausais likums, kādā lauku ciematiņā vecmāmuļa divos naktī pirtiņā dzina kandžu. Viņas dēls ar savu sievu bija aizbraukuši uz pilsētu un atstājuši mazmeitiņu vecmāmiņas uzraudzībā.
Vecmāmuļa dzirdēja, ka mazmeitiņa pamodusies, un devās to ieaijāt. Bet tajā pašā laikā kaimiņš iznācis uz lieveņa uzpīpēt. Vecmāmuļa jautā kaimiņam:
- Pieskati aparātu, kamēr mazmeitiņu ieaijāšu!
Kaimiņš izpīpēja cigareti un devās apraudzīt aparātu. Viņš iegāja pirtiņā un pamanīja, ka dzesēšanai ūdens beidzies, paņēma spaiņus un devās uz aku.
Tajā pašā laikā ciematiņa miliči bija devušies apgaitā un pamanījuši, ka pirtiņa kuras. Viņi uzreiz saprata, ka kaut kas nav tā, iegāja pirtiņā un pamanīja kandžas aparātu:
- Domāju, ka tūlīt noķersim to tecinātāju.
Ieskrien kaimiņš ar spaiņiem, bet viņam iegrūda zobos papīru un lika rakstīt paskaidrojumu. Kaimiņš paskaidrojumu uzrakstīja.
Pirmais milicis izlasīja paskaidrojumu, paķēra glāzi, izdzēra kandžu un apsēdās tāds bēdīgs. Otrs galīgā nesaprašanā paķēra paskaidrojumu un lasīja:
- Paskaidrojums. Izgāju divos naktī uz lievenīša uzpīpēt, skatos, kaimiņienei pirts deg. Paņēmu spaiņus un skrēju pēc ūdens. Atskrēju, bet tur, izrādās, miliči kandžu dzen.