šķietamība/esamība, vai viss ir uzskatāms par esamību, kad mums tā šķiet, ka tā ir!!! (vienpersoniskā skatījumā)...

Vainīgi esam domājot un parādot sevi kā domājam. Nevis vot izmēros, muskuļos, intelektā, augumā...tikai iemesli.
Domu ēnas/sajūtas un to kad nemākam izslēgt nevēlamus domāšanas veidus.Pārkāpt zelta loģikas rāmjus. Tur vajag tā, tur šitā. Paši ar nezinam ko gribam, galabeigās.

Lielākā mērā jā. To varētu neattiecināt uz cilvēka mazuļa/bērnības/skolas posmu. ,,Startu"nosaka vecāi - to izglītības, intelekta, aristokrātijas līmenis un sociālais statuss.
Kaut, protams, ir gadījumi, kad bomzim -pļēguram bērns izsitas daudz augstāk par miljonāra atvasi, kas vnk nodzeras, pazudina, iztukšo sevi izklaidēs, baudās utml.
Un pilnīgi piekrītu - dzīvā biežāk gan par rezultātu vajag pacīnīties. Bet bonusā nāk gandarījums un pašlepnums par panākto.  

nezinu vai protu, bet priecājos  
... pamostoties- par bērniem, par sasniegtajiem mērķiem, par klientu -kurš aizejot pasmaida, par kolēģu -paldies, par laiciņu aiz loga un garāmgājēja smaidu...

nesaki man, ko darīt, un es neteikšu kur tev iet  - ir tāds teiciens :D
bet ne jau vienmēr ir tā, ka šīs pamācības ir pilnīgi nederīgas,
bet, protams, ir lietas, ko vari iemācīties un saprast tikai pati...

Rozes ir cimperlīgi augi! Ziemā salst, vasarā savukārt pa karstu, rudenī pa slapju...
Lai arī cik mēs būtu vienmēr būs kāds, kas uzgriezīs muguru un gribēs vieglākus vai taisni pretēji grūtākus ceļus iet...
Ja ir auglīga augsne, silts ūdens un saule necepina, kāpēc nedēstīt rozes svešuma un neskumt pēc dzimtenes plašajiem laukiem..?
Sprīdītis taču arī izmēģināja laimi pasaulē meklēt..  

Teiksim tā.. Neesmu no tiem, kas bļauj, ka ir vēl kāds, bet tomēr neizslēdzu tādu iespēju..

nu ja ļoti apnicis,tad pasūtīt var arī vēlāk. ne jau visi domā par to,ka otram sāpēs...un ne visiem pašiem sāp,sagādājot sāpes citiem.

Redzi, Boni, neviens pat nepiesakās mūs slīcināt...

kāpēc uzreiz jāslīcinās?
jāatrisina savas problēmas, nevis jādara sev gals!