народ.как скопировать вот этот текст?скопируйте пожалуйсто.вот сайт с которого надо скопировать.Типо "защиту" через JS поставили
Держи:
Alkoholisko dzērienu izcelsmes vēsture pasaulē
Dati par pirmo brūvēto dzērienu nāk no Mezopotāmijas, kur cieņā bija dateļpalmu vīns. Arī senie ēģiptieši mīlēja iedzert, par ko liecina kaut vai fakts, ka tieši viņi bija tie, kas izgudroja pirmos salmiņus, lai dzertu alu, kas saturēja kviešu sēnalas. Arī viņu rakstos vietām ir minētas sociālās problēmas, kas radušās sakarā ar alkohola reibumu, tātad viņiem nebija gluži sveša atpūta iedzerot.
Līdzīgs pierādījums ir atrodams Babilonas – vienas no senākajām kultūrām, rakstos, kur uz māla plāksnēm ir aprakstītas precīzas alus pagatavošanas receptes. Babilonieši jau savā laikā prata pagatavot 20 dažādas alus šķirnes. Viņi bija arī tie, kas vienā no pirmajiem datētajiem pasaules likumiem bija iekļāvuši arī regulējošus noteikumus krogiem. Alus, kas tika ražots tajā laikā, bija ar olbaltumvielām un ogļhidrātiem bagātīgs dzēriens, to izmantoja kā vērtīgu uzturproduktu. Ir pieņēmums, ka apiņi, kas mūsdienās ir universāla alus ražošanas komponente, bija jau pazīstami babiloniešiem 9.-8. gs. p.m.ē. Eiropā apiņus sākotnēji izmantoja kā ārstniecības augus, galvenokārt garšas uzlabošanai, bet ar laiku tie kļuva par neatņemamu alus brūvēšanas sastāvdaļu.
Daudzi arheologi uzskata, ka no vīnogām raudzēti vīni ir bijuši cilvēkiem pazīstami jau vairāk kā 10 tūkstošus gadu, bet tādi dzērieni kā alus un medalus pat vēl senāk. Vēsturnieki pieņem, ka antīkās klejotāju ciltis iemācījās gatavot alu no graudiem un ūdens daudz senāk nekā pagatavot maizi. Dokumentēti pierādījumi par alkohola izstrādājumu ražošanu un patēriņu ir atrodami ķeltu, sengrieķu, vikingu, ēģiptiešu un babiloniešu rakstos. Alkohols arī ietilpa pārtikas klāstā, ko senie ēģiptieši apglabāja kopā ar aizgājēju. Visas šīs agrīnās civilizācijas audzēja miežus, pastāv pieņēmums, ka tikai alus raudzēšanas mērķim.
Kad senie grieķi un senie romieši kļuva par vienām no lielākajām pasaules civilizācijām, to dzērienu klāstā blakus vīnam parādījās dzērieni, kas tika bagātināti ar augu valsts produktiem, piemēram, skujām, pienenēm, piparmētrām un vērmelēm.
Senie romieši pielūdza vīna dievu Bakhu, senie grieķi pielūdza to pašu dievu, tikai sauca viņu par Dionīsu. Pielūgšana parasti izvērtās par milzīgu orģiju, atrodoties diezgan smagā alkohola apsēstībā. Grieķu literatūrā bieži vien tiek minēta negausīgā dzeršana un tās radītās veselības un sociālās problēmas. Ir saglabājies dokuments, kurā Cēzars uzsauc tostu savam karaspēkam pēc Rubikonas šķērsošanas, kas aizsāka Romas Pilsoņu karu. Tieši romiešu leģioni bija tie, kas ap 55. gadu p.m.ē. ienesa alu Ziemeļeiropā. Arī Vecajā Derībā tiek minētas daudzas atsauces par to, ka alkohols bija svarīga daudzu ebreju rituālu sastāvdaļa, tādēļ tika nosodīta pārmērība tā lietošanā un panākta spēcīga sociālā kontrole.
Līdz ar lauksaimniecības attīstību attīstījās raudzēšanas un destilācijas procesa tehnoloģijas, bija iespējams uzkrāt vairāk nepieciešamo izejvielu. Ap 800 gadu p.m.ē. Ķīnā un Indijā attīstījās destilēto alkoholisko dzērienu ražošana, bet līdz Eiropai šī tehnoloģija nonāca tikai 11. gs.
Pravietis Muhameds aizliedza alkohola lietošanu, lai nošķirtu savus sekotājus no kristiešiem un jūdaistiem, un arī mūsdienās alkohola lietošana musulmaņu valstīs ir aizliegta. Arī budisti un hinduistu bramini atturas no alkohola lietošanas. Taču daudzās citās senajās reliģijās alkoholiskie dzērieni bija neatņemama sastāvdaļa, lai pielūdzēji sasniegtu nirvānu
Taču alkohola nozīmīgums nekad nav aprobežojies tikai ar mistisko sfēru. Viscaur savas attīstības vēsturei alkohols ir ticis lietots vairāku sociālu iemeslu dēļ, piemēram, naida mazināšanai, drosmes vairošanai cīņas laikā, noslēdzot līgumus, svinot svētkus, risinot mīlnieku ķīviņus, uc. Viduslaiku Eiropā alkohols tika pielietots praktiskiem mērķiem – tautas medicīnā un kā efektīvs konservants.
Alkohola atkarība un tās radītās problēmas nav nekas jauns pasaules praksē. Kā tas ir redzams, jau senajām kultūrām bija labi pazīstamas tā graujošās spējas. Tomēr, izņemot musulmaņu valstis, kur reliģiskie apsvērumi pastāvīgi to stimulē, vairums alkohola aizlieguma mēģinājumu ir cietuši fiasko un tikuši atcelti jau pēc pāris gadiem. Milzīgā dzeršanas popularitāte Eiropas valstīs liecina par to, ka ideja par alkohola lietošanas aizliegumu nav guvusi pietiekamu atbalstu. Skandināvijas valstis ir mēģinājušas normēt alkohola patēriņu, lai ierobežotu alkoholismu, taču panākumi šim solim nav bijuši īpaši efektīvi.
Līdz Viduslaikiem alkohola patēriņš aizvien turpināja palielināties, un Viduslaikos normāla parādība bija, ka klosteros tika brūvēts alus, ko dzēra gan mūki, gan arī tas tika tirgots iedzīvotājiem. Iemesls, kādēļ mūki tik lielu vērību pievērsa alus brūvēšanai, bija vēlme papildināt savas pieticīgās maltītes ar garšīgu, uzturvielām bagātīgu dzērienu, īpaši gavēņa laikā. Tā kā šķidruma uzņemšanu gavēnis neregulēja, tad alus vienmēr bija atļauts. Vēsturnieki ir konstatējuši, ka katrs mūks dienā drīkstēja izdzert līdz 5 litriem alus.
Līdz Viduslaikiem alus brūvēšana bija parasts sieviešu pienākums, jo to uzskatīja par pārtikas produktu. Vēlāk ģimenes tradīcijas pamazām pārvērtās organizētā ražošanā, un mājas brūži pārtapa par krogiem, traktieriem un tavernām, uzņemot ceļotājus un svētceļniekus. Alus palika gandrīz jebkuras kultūras svarīgāko sastāvdaļu lokā, kaut arī neizdevušos raudzēšanu vai destilāciju cilvēki saistīja ar nelabo spēku iejaukšanos. Līdz ar Viduslaiku izskaņu lielākajā daļā Eiropas un pasaules aktīvi tika pilnveidota raudzēšanas un destilēšanas māksla.
Šī māksla turpināja pilnveidoties arī Renesanses laikmetā, kad alus brūvētāji bija vieni no pirmajiem, kas dibināja ģildes, kurās pieredzējuši meistari apmācīja savus mācekļus, nododot amata prasmi no rokas rokā. Renesanse pasaules vēsturē ir iegājusi ne tikai kā mākslas un kultūras, bet arī zinātnes attīstības laikmets. Tika izgudroti dažādi uzlabojumi, kas atviegloja alkohola ražošanu, tostarp termometrs, kas ļāva daudz precīzāk izstrādāt un realizēt alkoholisko dzērienu ražošanas algoritmu. Attīstoties tehnoloģijai, kļuva iespējams ražot destilētu spirtu, un tādējādi iegūt vēl tīrāku un stiprāku alkoholu. Dažādās valstīs attīstījās “nacionālie” dzērieni – Krievijā - vodka, Skotijā – viskijs, Meksikā – tekila, Grieķijā – ouzo, Itālijā – strega un sambuka, un desmitiem citu dzērienu, kas vēl līdz pat mūsdienām ietilpst mūsu priekšstatos par attiecīgo valsti.
Nemieru laikā Amerikā koloniju iedzīvotāji pievērsa mazu vērību alkohola atkarībai un grādīgie dzērieni kļuva par vienu no komercijas stūrakmeņiem. Pirmais nopietnais un efektīvais mēģinājums regulēt alkohola patēriņu bija Pilsoņu kara laikā, taču vēlāk sociālie apstākļi mazināja šo kontroli, kā rezultātā alkohola patēriņš pieauga, sasniedzot pat vēl lielākus apmērus.
Agrīna atturības kustība izveidojās Amerikā federālistu starpā, visdedzīgākais šīs idejas aizstāvis bija Bendžamins Rašs (Benjamin Rush), darba “Pētījums par alkoholisko dzērienu ietekmi uz cilvēka prātu un miesu” (1785) autors. Viņš propogandēja atturību un ieteica priekšroku dot raudzētajiem, nevis destilētajiem dzērieniem. Šīs agrīnās atturības kustības galvenais ierocis bija cilvēku pārliecināšana, jo kongresmeņu mēģinājums aplikt destilēto alkoholu ar nodokli izraisīja “Viskija nemierus” (1794). Šajā laikā alus brūvēšanas industrija bija visienesīgākā no visām alkohola ražošanas nozarēm. Augstais konkurences līmenis alus brūvētāju starpā spieda viņus sākt nodarboties ar mazumtirdzniecību un tirgot izlejamo alu krogos.
Lielbritānijā 19. gadsimta 30-tajos gados alkoholisms bija ļoti plaši izplatīts, ko lielā mērā sekmēja nācijas straujā industrializācija. Atturības kustība, kas atbildēja ar prettriecienu, panāca, ka tūkstošiem dzērāju atteikties no alkohola un iesaistījās tajā, taču nekad kā risinājums netika minēts pilnīgs alkohola aizliegums. Vēlāk Pirmā Pasaules kara laikā Anglijas premjerministrs Deivids Loids Džordžs (David Lloyd George) mēģināja panākt šo aizliegumu, taču viņš tika pārliecināts to nedarīt, jo tas draudēja ar plašiem tautas nemieriem tā jau kritiskajā situācijā. Tā vietā tika ieviestas vieglās alus šķirnes un aizliegums iegādāties alkoholu vairumā, kas kara beigās jau panāca atbilstošu rezultātu – alkohola patēriņa ievērojamu samazināšanos.
Bēdīgi slavenais “Sausais likums”, kas juridiski pamatojās uz ASV valdības pieņemtajiem 18. grozījumiem ASV Konstitūcijā (Volstedas grozījumiem), ir vispopulārākais mēģinājums 20. gs. aizliegt kādu atkarību radošu vielu. Tā mērķis bija samazināt alkohola patēriņu, ierobežojot legālās dzērienu ražošanas, izplatīšanas un pārdošanas iespējas. ASV, atņemot darbības licenci alus brūvētājiem, spirta destilētājiem, vīndariem un pārdošanas licenci gan alkoholisko dzērienu vairum-, gan mazumtirdzniecībai.
“Sausā” likuma pirmsākumi meklējami jau 19. gs. atturības kustībā, toreizējais ASV kulturālais klimats bija labvēlīgs šādas idejas pieņemšanai, turklāt tā sasaucās ar tobrīd populāro uzskatu par pašuzlabošanos. Pirmais aizlieguma likums tika pieņemts Mainā 1851. gadā, tam sekoja līdzīgi likumi vēl 12 štatos. Pēc 18 gadiem tika izveidota Nacionālā Aizlieguma partija, kas pirmo reizi ieguva atbalstu un tika ievēlēta Pārstāvju Palātā 1890. gadā.
Līdz 1906. gadam kustība attīstījās, ko uzturēja galvenokārt protestantu vidusšķira. Attīstoties pilsētām aizvien saasinājās atšķirības starp laucinieku un pilsētnieku dzīvesveida īpatnībām, ko laucinieki uztvēra kā noziedzības un netikumības perēkli. Attīstoties industrijai, darba devēji pastiprināti sāka pievērsties alkohola ietekmei uz viņu darbaspēka efektivitāti. Minētie faktori kopā ar pagaidu likumu par graudu izmantošanu tikai pārtikas vajadzībām Pirmā Pasaules kara laikā noveda pie “Sausā” likuma pieņemšanas 33 štatos līdz 1920. gadam.
“Sausā” likuma aizstāvjiem bija divu veidu viedokļi – viena grupa uzskatīja, ka ir jāveic izglītojošais darbs kopā ar aizliegumu, lai gadu trīsdesmit laikā iesakņotu sabiedrībā “skaidrības” ideju. Otra grupa uzstāja uz ļoti agresīvu aizliegumu, ar mērķi izskaust alkohola krājumus valstī. Pēc 1920. gada neviena no grupām nespēja realizēt savus mērķus. Izglītības reformas piekritēji nespēja gūt atbalstu kampaņai, par kuru tie sapņoja, bet aizlieguma piekritēji nespēja pārliecināt valdības ierēdņus par pastiprinātas kampaņas uzsākšanu pret alkoholisko dzērienu piegādātājiem.
Šis likums viegli tika ieviests laucinieku vidū, bet lielajās pilsētās attīstījās nelegālā alkohola ražošanas, ievešanas un pārdošanas industrija, kontrabandas alkohols lielos daudzumos tika ievests pāri Meksikas un Kanādas robežām, kā arī nelegāli importēts no Karību salām. Kad muitas ierēdņi aktīvāk sāka kontrolēt robežas, kontrabandisti ķērās pie jaunām alkohola iegūšanas metodēm. Aptiekās pret receptēm bija pieejams medicīniskais spirts, receptes tika masveidā viltotas. Tāpat tika attīrīts denaturētais spirts, kas bija ķīmiski apstrādāts ar indīgām vielām, lai padarītu to nelietojamu cilvēkam, bet tika legāli izmantots tehniskajās nozarēs. Attīstījās arī kandžas ražošana. Kontrabandisti veidoja organizētus karteļus, kas ievērojami apgrūtināja viņu pieķeršanu un sodīšanu, turklāt ierēdņu korupcija šajā laika posmā zēla un plauka. Pamazām karteļi palielinājās, sāncensības rezultātā to skaits arvien samazinājās, vara un nauda koncentrējās dažu cilvēku rokās. Pazīstamākais no tiem bija Als Kapone, kura ienākumus viņa aresta brīdī lēsa ap 60 miljoniem dolāru gadā. Kad 1933. gadā “Sausais” likums tika atcelts, organizētās noziedzības sindikāts mainīja darba profilu un pievērsās tādām nozarēm kā narkotiku tirdzniecība, azartspēles, prostitūcija, augļošana, šantāža – tās ir sfēras, kuras viņi kontrolē vēl līdz šai baltai dienai.
Vislabākais pierādījums “Sausā” likuma efektivitātei ir alkohola patēriņa dinamika tā darbības laikā un pēc tam. Fakti rāda, ka jau pirmajos gados pēc šī likuma pieņemšanas alkoholisko dzērienu patēriņš bija tikai aptuveni 30% no sākotnējā līmeņa, kas bija pirms grozījumu stāšanās spēkā. Patēriņš pieauga pēdējos “Sausā” likuma gados, jo palielinājās alkohola kontrabanda un jaunā amerikāņu paaudze pārkāpa šo likumu. Taču sākotnējo alkohola patēriņa līmeni ASV sasniedza ilgu laiku pēc “Sausā” likuma atcelšanas 1933. gadā.
