Bērnības bailes

..ātrumā atceros, kad ar vectēvu un mammu bijām lielā, dziļā ezerā, vectēvs cēla ārā tīklus, bija ļoti stiprs vējš, ka ūdens šlācās laivā, ezers viss likās vaŗās, melns, ar baltām putām viļnu kupros - nu tad gan es biju nomaurojies :D. Bet arī ļoti labi atceros fantastiskus, lielus brekšus, asarus un līņus. Tas bija interesants emociju, izjūtu mikslis.
Tad vienu reizi kādos 6-7 gados biju tīri aiz zinātniskas intereses samiksējis visus degošos škidrumus, kas bija atrodami mājās, saimniecībā. Nolēmu eksperimentēt pareizajā vietā, malkas škūnī. Faijars bija ne pa jokam, jo trakāk dzēsu, jo trakākas liesmas. Bet viss beidzās labi, nodzēst izdevās.
Ja runā par jebkādām dzīvām radībām  -nekad nav bijis bail. Odzītes triecu kukurūzas salmiņu iepakojumā (izēstā) un stiepu rādīt mammai, pēc tam laidu vaļā. :D Negaisa naktīs cēlos augšā un muti atplētis skatījos , kā zibeņi šķiļ pa kokiem, patika decibeli, enerģija. :)

Šos man nu nekādi negribas sastapt arī tagad:

no tā ja biju lielajā mājā viens pa nakti un bija vētra(laukos)  
koki šūpojas/čīkstošas grabošas skaņas etc.  

no tumsas, no tā laika popmūzikas un no dusmīgiem suņiem

tumsa un Blēras ragana!!

Bērnības bailes bija no zirnekļiem.!

Arī tagad vēl ir bailes... ;DD

Zinu tikai to ka tad man nebija bail no zirnekljiem, drosi njemu rokas :D tagad gan ir! :D

No tā, ka es kaut kur iešu un kaut vai uz līdzenas vietas paklupšu. Tik ļoti bail bija nokrist.
Un vēl mani biedēja viens kaimiņu puika - viņš mani abižoja. Kad gāju no dzīvokļa ārā, vienmēr klusām vēru durvis vaļā un ciet, klusām gāju pa kāpnēm lejā un kad pārliecinājos, ka viņš tur kaut kur ar draugiem nestāv, tad triecos pilnā ātrumā ārā no kāpņu telpas, jo ārā mazāka iespēja, ka nodarīs pāri.

Sevišķi ka biju viena mājās,tad no negaisa.
lielākās bailes.Tad kad tēvs bija piedzēries,un ka pacēla roku pret māti.Ka redzēju asinis,es ielīdu suņu būda pie kucēniem,un lūdzu dievu kaut mamma paliktu dzīva un ātrāk tiktu projām.Tad man bija toreiz 4gadi.Ka man bija 5 gadi,jutos Laimīga,ka mamma izšķīrās no tēva.

Visvairāk bail man bija no zirnekļiem.
Kad man bija 4 gadi, ome man uzdāvināja lielu, pūkainu zirnekli. Piespiežot pūslīti, tas leca uz priekšu. Histēriski kliedzu un raudāju, jo bailes bija nesamērojami lielas. No sākuma to zirnekli piestiprināja pie lustras, kura atradās lieši virs manas gultas.. Paši jau saprotat, ka visu nakti nevarēju aizmigt.

Bija bail atrasties vakarā vienai kkādās telpās. Vienmēr slēdzu iekšā gaismu visur, kur varēja, jo bija bail, ka no kāda melna stūra neuzbruks zombiji.

udens! ne vienu vien reizi gandriz esmu noslikusi! veljoprojam peldet neprotu :(