Jautājums tiem, kas strādā. Kā Jūs meklējāt darbu? (papildus iekšā)Kad sāku meklēt darbu, bija padaudz, daudzas bija visai interesantas, kā labāko piemēru varu minēt vienu atgadījumu, aptuveni divus gadus atpakaļ: man pazvanīja no kāda kantora un uzaicināja uz darba pārrunām, potenciālās darba vietas adrese kkur Sarkandaugavā. Tolaik arī man nebija telefons ar gps, tādēļ vispirms noskatījos googlē aptuveno atrašanās vietu, tad devos uz tuvāko autobusu pieturu, lai brauktu uz darba interviju. Itkā jau pieturas, kurā man jākāpj ārā, nosaukumu +/- zināju, tomēr nebiju pamanījies to kautkur saglabāt. Braucu, braucu vēl, dzirdu "nākamā pietura - kapi, galapunks", hmm .. esmu laikam garām pabraucis. Pazvanu darba devējam un apskaidroju situāciju, teicu, ka mazliet aizkavēšos, kā saka, kam negadās vai ne?
Braucu atpakaļ, izkāpju ārā, bet neizskatās, ka šeit būtu daudz mājas, apkārt tāds kā mežs no abām pusēm, kā vēlāk izrādījās, atkal aizbraucu par tālu. Nu neko, skrienu atpakaļ, domāju, ka nebūs nekur tālu, bet sanāca kādas 20min skriešanas, līdz nonācu līdz vajadzīgajai ielai. Ielu atradu, bet mājas ar tādu ciparu nav, ir cipars pirms, cipars pēc, bet īstās nav. Man zvana no tā kantora, jau domāju, ka tūlīt mani pasūtīs (jo jebkura sevis cienoša firma tā darītu), bet nē, šie ir gatavi gaidīt vēl (kopējais kavētais laiks jau sastāda nepilnu stundu). Jaukā kundze laipni apstāsta, ka tāda un tāda māja, netālu ir tas un tas. Itkā nonāku līdz tai vietai, bet joprojām nevaru atrast ēku ar tādu ielas numuru kā man vajadzētu. Un tikai pēc kādu 15 minūšu staigāšanas no vienas puses uz otru, sapratu, ka īstā ēka atrodas man priekšā, tikai izrādās, ka ēka ir ar vairākiem numuriem, katram korpusam savs ielas skaitlis.
Soļodams pa kāpnēm uz pēdējo stāvu pie sevis domāju, ka nedaudz aizdomīgi, jo parasti neviens pusotru stundu nav gatavs gaidīt, ka ieradīsies kāds potenciālais darbinieks, jo vēl pat nav skaidrs vai maz pats gribēšu tur strādāt. Darba intervija bija ~3min, jo kā man sāka stāstīt par to, ka tā ir finanšu piramīda, kurā man jāpērk kautkāda alvejas sula un jāpārdod tālāk, no katra pirkuma kautko nopelnot, piecēlos, pateicos par veltīto laiku un aizgāju. Tik daudz laika patērēts un viss par velti, toties piedzīvojums bija labs.
Tovasar, kad biju paspējis aiziet līdz kādām trīs finanšu piramīdas firmām, jau biju apguvis iemaņas darba piedāvājumos "izfiltrēt", kurās ir reāls darbs un kurās tās sūda piramīdas. Un vēl tā smadzeņu skalošana tajās intervijās, kā arī veiksmes stāstu stāstīšana par to, ka kāda veca kundze kautkur tālu tālu nopelnījusi šādā veidā savu pirmo miljonu. Pēdējā no intervijām šāda tipa kantoros, uzdevu sev interesējošu jautājumu par to, ka, ja es meklēju darbu, tas nozīmē, ka man nepieciešama nauda, nevis tādēļ, ka man tā ir un nav kur īsti likt. Nu kautkā tā, bet vispār - veiksmi darba meklējumos! :)
