Jautājums tiem, kas strādā. Kā Jūs meklējāt darbu? (papildus iekšā)

Kad sāku meklēt darbu, bija padaudz, daudzas bija visai interesantas, kā labāko piemēru varu minēt vienu atgadījumu, aptuveni divus gadus atpakaļ: man pazvanīja no kāda kantora un uzaicināja uz darba pārrunām, potenciālās darba vietas adrese kkur Sarkandaugavā. Tolaik arī man nebija telefons ar gps, tādēļ vispirms noskatījos googlē aptuveno atrašanās vietu, tad devos uz tuvāko autobusu pieturu, lai brauktu uz darba interviju. Itkā jau pieturas, kurā man jākāpj ārā, nosaukumu +/- zināju, tomēr nebiju pamanījies to kautkur saglabāt. Braucu, braucu vēl, dzirdu "nākamā pietura - kapi, galapunks", hmm .. esmu laikam garām pabraucis. Pazvanu darba devējam un apskaidroju situāciju, teicu, ka mazliet aizkavēšos, kā saka, kam negadās vai ne?

Braucu atpakaļ, izkāpju ārā, bet neizskatās, ka šeit būtu daudz mājas, apkārt tāds kā mežs no abām pusēm, kā vēlāk izrādījās, atkal aizbraucu par tālu. Nu neko, skrienu atpakaļ, domāju, ka nebūs nekur tālu, bet sanāca kādas 20min skriešanas, līdz nonācu līdz vajadzīgajai ielai. Ielu atradu, bet mājas ar tādu ciparu nav, ir cipars pirms, cipars pēc, bet īstās nav. Man zvana no tā kantora, jau domāju, ka tūlīt mani pasūtīs (jo jebkura sevis cienoša firma tā darītu), bet nē, šie ir gatavi gaidīt vēl (kopējais kavētais laiks jau sastāda nepilnu stundu). Jaukā kundze laipni apstāsta, ka tāda un tāda māja, netālu ir tas un tas. Itkā nonāku līdz tai vietai, bet joprojām nevaru atrast ēku ar tādu ielas numuru kā man vajadzētu. Un tikai pēc kādu 15 minūšu staigāšanas no vienas puses uz otru, sapratu, ka īstā ēka atrodas man priekšā, tikai izrādās, ka ēka ir ar vairākiem numuriem, katram korpusam savs ielas skaitlis.

Soļodams pa kāpnēm uz pēdējo stāvu pie sevis domāju, ka nedaudz aizdomīgi, jo parasti neviens pusotru stundu nav gatavs gaidīt, ka ieradīsies kāds potenciālais darbinieks, jo vēl pat nav skaidrs vai maz pats gribēšu tur strādāt. Darba intervija bija ~3min, jo kā man sāka stāstīt par to, ka tā ir finanšu piramīda, kurā man jāpērk kautkāda alvejas sula un jāpārdod tālāk, no katra pirkuma kautko nopelnot, piecēlos, pateicos par veltīto laiku un aizgāju. Tik daudz laika patērēts un viss par velti, toties piedzīvojums bija labs.  

Tovasar, kad biju paspējis aiziet līdz kādām trīs finanšu piramīdas firmām, jau biju apguvis iemaņas darba piedāvājumos "izfiltrēt", kurās ir reāls darbs un kurās tās sūda piramīdas. Un vēl tā smadzeņu skalošana tajās intervijās, kā arī veiksmes stāstu stāstīšana par to, ka kāda veca kundze kautkur tālu tālu nopelnījusi šādā veidā savu pirmo miljonu. Pēdējā no intervijām šāda tipa kantoros, uzdevu sev interesējošu jautājumu par to, ka, ja es meklēju darbu, tas nozīmē, ka man nepieciešama nauda, nevis tādēļ, ka man tā ir un nav kur īsti likt. Nu kautkā tā, bet vispār - veiksmi darba meklējumos! :)

Savu darbu, kas bija arī zināmā mērā mans sapnis/sirdslieta, izvēlējos jau sen, jā interviju, pārrunu, pārbaudījumu bija daudz , bet mūsdienās tādas diez vai veic.
Pirmkārt, paldies senčiem, kas deva iekšās, lai man būtu labs vidusskolas atestāts. Otrkārt - fiziskā sagatavotība. Treškārt - es apzinājos, ka savos 17 gados es uzlieku krustu daudzām lietām, ko turpināja baudīt mani vienaudži  (ko nez, viņi tur izbaudīja, daļa vnk nomau...jās un nodzērās). Treškārt, neatlaidība - sākums bija pagrūts, bet zobus sakožot un neatkāpjoties! Tā un nekādīgi savādāk!
Es darbu neatradu - darbs atrada mani.
Tagad pirmai, gandrīz 23 gadus garajai epopejai ir pielikts punkts. Un gatavojos nākamajai. Atkal testi, atlase un pirmā "starta" izglītība jaunajā arodā iegūta, tagad laiks visu apsvērt, sakārtot lietas un veidot savu, kā tagad moderni  - biznesu. UN LAI NĀK PIE MANIS INTERVĒTIES!  

tikai un vienīgi caur paziņām un draugiem
intervijas nav priekš manis.

Nu man arī kaut kā darbs pats mani atrod.
Agrāk vadījos pēc vienkārša principa, tā kā biju jauns, tad nezināju ko gribu un vidēji vienā vietā strādāju 6 mēnešus. Bet nu kad man jau bija uzbriedis citam darbam, tad kamēr gaidīju atbildes uz CV un visiem priekšlikumiem gāju strādāt parastos darbus - picērijās, internet kafejnīcās utt. Jo kā pieredze rāda, starp tiem posmiem var paiet kā 2 nedēļas tā 6 mēneši.. bet nu mūsdienu studentam jau dzīve uz vecāku kakla ir arī līdz bakalauram un doktorātam - lūk tā ir izglītības sistēma.
Faktiski iesaku neierobežoties - sūti CV uz visurieni kur esi spējīga strādāt (neiet runa par to ko gribi), jo vari strādāt un meklēt īsto darbu paralēli.

darbs atrod mani...esmu pieprasits...mekleet ja vajadzetu...hm jaasak ar savam intereseem...straadaat darbu ko ieniisti-nedzivot dziivi

uz duru dabuju-pārrunas ir vienmēr un būs

saaku iznesat savus c.v un gelvenais lai ir labs raksturojums lidz no ieprieksheja bosa nu un tad ari man pazvanija un piedavaja stradat! istas intervijas nebija
                                                                                                                    

Līdz šim visus darbus (strādāju pa vasarām) esmu dabūjusi caur tēti. Vienīgā intervija man bija pagaišgad, bet priekšnieku jau pazinu iepriekš un vairāk ņirgājāmies nekā nopietni runājām
Vasara beigsies un tad gan jāmeklē pastāvīgs darbs, nauda mācībām kaut kā jānopelna.
Pirms 3 gadiem pabeidzu Motivācijas skolu, viena nodarbība mums bija vērsta uz darba intervijām. Mums katram bija jāizvēlas sev saistoša profesija un tur pat uz vietas ķipa jāiet pie vadītājiem uz darba interviju. Es vispār esmu ļoti kautrīga un klusa, bet kad vadītāji nodarbības beigās novērtēja visas darba intervijas, manu un brāļa intervijas atdzina par vislabākajām :)