Cik tad tu patiesībā esi drosmīgs tādās lietās,kā iepazīšanās,mīlestībā?

Man jau no bērnības ir paticis iet klāt nepazīstamiem cilvēkiem un iepazīties. Vecmamma brīnījās- kur es tik ātri tos draugus dabūju. Mīlestība? Hmm... Vai vajag drosmi lai mīlētu?

Nu jau bailīgs.. ka tik atkal nenokļūdos..  

Esmu nedroša,-tik vienreiz dzīvē ļāvos impulsiem.... To nenožēloju.

Iepazīties nav problēmu - cilvēki nez kāpēc paši man nāk klāt un grib runāties, lai gan pašai nešķiet, ka izskatītos šausmīgi sabiedriska.
Ar mīlestību, lūk, jau ir sarežģītāk - kā neiet, tā neiet.

Iepazīties man nav tik grūti, ja vēlos, varu pati pienākt pie nepazīstama puiša.  
Grūtības sagādā uzaicināt kaut kur. Es to varu izdarīt, bet pirms tā kādu laiku nervozēju un šaubos, tomēr
saņemu drosmi un viss izdodas. Visgrūtāk kaut ko tādu ir izdarīt pirmo reizi (pēc pirmās jau viss ir skaidrs vai mums ir nākotne )
Piemēram, plosa visādas domas, šaubas(es viņam patīku, vai viņš vienkārši ir laipns? un miljoniem citu   )tad emocijas pārņem virsroku un nolemju noskūpstīt.   

pašiniciatīva nekāda,nu ko es tā uzmākšos
es nogaidu un manā ziņā ir izvēles tiesības:piekrist vai ne....
nu ja tālāk ,tad jau varu atļauties drosmi

iepazities varu ar jebkuru cilcveku uz ielas tas man problemu nesagada atkal milestiba tur jau esmu piesardzigaks, bet nu pagaidam esmu brivs un kka nesteidzos meklet to milestibu

gandrīz necik 10 %

...nu varētu paskatīties manu tekstu 2 jautājumus vēlāk pie GRAUZDIŅA ...tas varētu arī te derēt.