Labākā atbilde
-
1 0
Nikolaa 5 (3274)37 12 g
Kādreiz bērnībā paākstījos, bet bez rezultātiem.
Bet ar tādām lietām īsti nevajag jokot
Atbildes
-
0 0
dacism 4 (2313)27 12 g
Bērnībā. It kā redzējām kaut kādu melnu pleķi uz balkona parādāmies, bet tad aizskrējām spiedzot uz blakus istabu pie pieaugušajiem :D
Tagad īsti tādām lietām neticu.
-
0 0
DaddyGirl (33) 2 (411)4 12 g
Bērnībā.Izsaucām melno dāmu spolgulī tik tiešams bija kas melns.un es teikšu tā 10 gadus baidijos nakts laikā paskatīties spogulī,kas bija tieši pretī gultai.
Tagad bailes ir prom,bet ik pa laikam aceros ka gulēju ar galvu zem segas un likas ka istaba kāds ir.
-
0 0
betona_siena 3 (689)26 12 g
Pati saukusi neesmu, bet tad, kad sāku iet pamatskolā lielās meitenes sauca melno dāmu un kkādu zaļo rūķīti. Viņas sauca viņus meiteņu tualetē un man bija bail uz turieni iet, lai atvieglotos, tāpēc iedzīvojos dažādās vēdera problēmās.
Tgd kaut kā neesmu par to domājusi... kaut kam ticu, kaut kam ne... labāk par to nedomāju, jo tas viss ir creepy...
-
-
0 0
zhaks (47) 5 (3521)1513 12 g
nēesmu bet mutere ir izsaukusi mirušu cilvēku un pārējo nestāstīšu kas notikās/bija jo tāpat cilvēkiem ar spējam neviens netic
-
0 0
ievinjaa 2 (418)3 12 g
vienu reizi bērnībā pāākstījāmies ar meitenēm..
bijām kādas 6 varbūt un saucām vienas meitenes koridorā. rezūltāts- tajā dienā ar mums visām kaut kas notika.. tas lika nedaudz aizdomāties.
-
-
-
0 0
shenny 3 (775)27 12 g
Pirms pāris gadiem, nometnē, gadījās būt klāt un redzēt kā čiganietes izsauc mirušos garus (ne balto vai melno dāmu), jāsaka, neko baismāku neesmu piedzīvojusi
-
0 0
DrDestroy 7 (81052)4622 12 g
Nē un naffig nevajag - ar reālajām galā netieku, kur nu vēl ar "fantomiem" :) .
-
-
0 0
natucitisss 3 (833)24 12 g
Atceros bērnībā saucām melno pīķa dāmu,zīmējot trepītes uz spoguļa.. kkas notika, tikai es neatceros vai tā patiešām bija pīķa dāma, bet kopš tās reizes vairāk neko tādu nedarījām... atceros,ka pēc tam bija bail vakaros tumsā būt vienai ...
-
0 0
Gichy (35) 5 (4807)1415 12 g
Kaut kad sen, ar draudzeni saucām garus - sazīmējām alfabētu uz lapas, vēl tur bija kaut kādas procedūras, kuras vairs neatceros. Tad turot pirkstus uz šķīvīša, draudzene sauca: viņa jau bija to darījusi un zināja arī, kā pēc tam to garu dabūt prom, jo nav jau joka lieta. Un tiešām, šķīvītis sāka kustēties un pa burtiem veidot vārdus, sākumā domāju, ka to dara draudzene, bet redzot, cik maigi viņa ir pieskārusies šķīvītim, sapratu, ka tā nav viņa. Vispār sajūta dīvaina un tagad es to noteikti vairs nedarītu, jo ticu šīm lietām un jokot ar to nevajadzētu.
