Iedomājies,ka tev ir klade,kurā tu esi sarakstījis/usi visus savus noslēpumus un visu to ko tu nevienam nesaki.Un kādā dienā kāds atrod to kladi un paņem,un visu izlasa.Tavas emocijas?‎

protams,ka pirmās būs pārdomas.
par to,kas bija tur ierakstīts un ko tagad zin citi.
jo ja tā ir klade,tad tā ir bieza un visu tāpat nevar atcerēties kas tur rakstīts.
ko es darītu lietas labā, nu vispār jau vairs neko, jo kas nu bijis bijis.
un eksistē var jautājums,kas to kladi paņēma,kāds cilvēks viņš pats ir.
iespēja ir maza,bet varbūt tikai pats izlasīs un nevienam neteiks,jo izlasītais viņu tomēr kaut kā ietekmēs un negribēs to teikt tālāk.
bet ir protams tādi,kas to visiem izkladzinās,jo redz te kāds raksta kladi ar noslēpumiem.

mums visiem ir noslēpumi, vai mēs tos sakam,vai ne citiem, tā ir mūsu paša darīšana.
un ja noslēpumus atrod,tad tie vairs nav noslēpumi,jo noslēpums skaitās tik ilgi kamēr to zin viens.

ha! Man tā jau ir bijis. Aptuveni 10-11-12 gadu vecumā rakstīju savu slepeno dienasgrāmatu. Tā kā biju ieķērusies vienā puisī, tad loģiski tā bija pilna ar  tām visām emocijām, kas radās brīdī kad viņš pievērsa man uzmanību vai arī tad, kad domāju par viņu. Protams, laik iet, viss plūst, viss mainās un emocijas pazūd. Pēc gadiem 10 (pavisam nesen- kādi pāris gadi atpakaļ) aizvedu to dienīti uz laukiem kopā ar citām savām kladēm (galvenokārt skolas pierakstu klades). Nu un reizi tā sagadījās, ka brālis laukos kopā ar draugiem, kur bija arī tas čalis, izdomāja patusēt un loģiski interneta nav, darīt īsti nav ko, sāk rakņāties pa mantām un izceļ manu emociju bombu un to izlasa. Pieļauju, ka viņiem bija ļoti jautri ielūkoties sīkaļas rožainajā pasaulē :D Es par to uzzināju krietni vēlāk un it ka tā starp citu. Un, zini, manī tas īpaši neizraisīja nekādas emocijas. Es atbildēju, ka ceru, ka viņiem bija interesanti. Domāju, ka es arī pati smiešos tad, kad to vēlreiz pārlasīšu, tāpec kaut kā mani tas īpaši nerausta. Varbūt, ja tas laiks nebūtu pagājis tik ilgs, es par to satrauktos, taču citādi- whatever. Man īstenībā nav nekā tāda baigi slēpjama. Ja jau cilvēku interesē, nu tad lai jau arī priecājas. Prieks kam tad rakstīt, ja to pēc tam neviens nelasa. Tikai priekš sevis, lai pārlasītu, kad bušu pensijā? Neinteresanti.  

Kauns. Velme pazust vai likt pazust.

Tas vairāk atkarīgs no tā kādi cilvēkam noslēpumi un kāds cilvēkam raksturs...

Tāpēc, nevajag noslēpumus pierakstīt, bet atstāt pie sevis.

Bet, ja tā būtu traks paliktu, laikam

ja svešs, tad pilnīgi nekādas:)
ja pazīstams, tad tā jau iejaukšanās manā personīgajā dzīvē!!!!

Tā ir bijis,kad manu dienas grāmatu izlasīja.Protams emocijas nebija priecīgas.Jo tur tak mana dvēsele,domas un jūtas vārdos ietērptas.

Ir man tāda, bet nav daudz pierakstīta, kaut kāda drūmi murgaina dzeja nedaudz. Protams neviens nezin...vai, vai , vai - tagad te visi zin IRCā :D
Nu jā - bet ģimene neviens - sajūtas? Drausmīgas, it kā zin, nogrieztu gaļas gabalu no tevis! Noteikti teiktu - Kā Tu uzdrošinies! Augstākā nepieklājība! Tāpat ka lasīt aizzīmogotas vēstules jpck!!!
Boikots uz nedēļu un iedragāta uzticēšanas tādam cilvēkam, jo ir lietas, kuras vēlies paturēt pie sevis privāti. Ja nesaprot palasīt tadam vajadzētu Dž. Orvela ''utopiju'' 1984 Bet atsevišķiem glupiem eksemplāriem, protams, stingru dūri...