Jautajums sievietem?

jaa, man patiik, tikai lai nebuutu aiz raamjiem, bet taa - ljoti patiikami

jaa reiz tur aizgaaju un mani izsvieda.. laukaa..

Dzīvoju mēnesi ašramā, tur sievietes dažkārt pieņēma šo ārkārtīgi dīvaino, manā izpratnē ,soli, atvadījās no matiem, lai atbrīvotos no pagātnes. Kas savādi, šīs sievietes zaudēja identitāti. Viņas visas sāka izskatīties vienādas. Aprunājos ar viņām, kādas ir sajūtas? Pirmais, ko visas apgalvoja, kā viena, pilnīga neaizsargātības sajūta, sevis atkailināšana, pazemības un vieglas ievainojamības sajūta. Patiesībā daudzas stāstīja, ka izmaiņas jūtamas psihē un diezgan spēcīgas. Es to vēroju un skatījos, kā viņas arī uzvedībā mainās. It kā pārkāpj pašas sev pāri...  pati, to nespētu izdarīt.

Nu nealkstu es pēc tādām dāvanām... Turklāt padomā, ja šis puisis paliek ar Tevi uz mūžu ,gredzenu nepārdosi, seifā tādu turēsi, uz rokas nēsāt baidīsies.... Nu pie Velna, labāk lai dāvina savu mūža mīlestību un nes to visu dzīvi ,bet briljanti , lai paliek Holivudas zvaigznēm, kam vajadzīgi reitingi un izrādīšanās.

bet tas rada laimes sajutu, tu uz briidi sajuties laimiigs, preiciigs!!!!

es tev piekritu es vinus saucu par strikiem un man vini ar nepatik tad sajuta kad tev diegs dibena but ielidis....

Neapnīk gan. Tādas botas es pēdējo reizi uzvilku vidusskolā sporta stundā un tas bija 4 gadus atpakaļ. Par cik es auguma ziņā esmu miniatūrais cilvēciņš - 157 cm, tad uz papēžiem jūtos kā zivs ūdenī. :) Lai vai kā, bet nav patīkami cilvēkam skatīties padusē un sarunāties. :) gribu jau es tanī acu līmenī kādreiz (bieži) kontaktēties vai buču iedot nepiepūloties stāvēt uz pirkstgaliem. :)

Mājās gan ar plikām kājām vai čībiņās.. un katru vakaru pati sev kājiņas masēju, lai no rīta atkal paceltos 10 cm virs zemes. :)

tievām - 1
slaidām - 2
apaļīgām - 3
utt.....

Pirmos 2 mēnešus sajūtas bija vnk neaizmirstamas.. notupēju tualetē dēļ toksikozes. Vēmu pēc katras ēdienreizes. Izklausās, ka man bulīmija vai anorteksija, nevis stāvoklis. :):D Bet tā bija. Uz augstskolu gāju nelaimīga, jo visu laiku bija slikts garīgais, lekcijās vienkārši sēdēju.. pratiski neko nedzirdēju. :)

Pēcāk jau bija viegli... atlika tikai termiņu nostaigāt un sagaidīt to brīnumu. :) Jutos labi, pat lieliski.. troļukā arī vairs nevajadzēja stāvēt kājās.. visi džeki bez maz reizē laida apsēsties un konduktore pat pedāvāja 1reiz 2 biļetes nopirkt. :):D

Pēdējos 3 mēnešus jau sāku vilkt krustiņus kalendārā, nevarēju sagaidīt. Skaitīju dienas. Lai gan bēbis vēl bija puncī zināju, kad viņš piedzims.. pat daktere tik precīzi nevarēja noteikt datumu.. sanāca ka viņam bij jādzimst mēnesi vēlāk, bet piedzima, tad kad es teicu. :)

Par domām.. bija tā kā bja.. arī pašā sākumā bija visštruntīgāk.. manējais skaitās tā sauktais "mīlestības bērns", tāpēc nācās kārtīgi apdomāt vai viņu paturēt vai nē, bet zinot sevi.. savādākam rezultātam nevajadzēja sanākt, vienalga vai varētu galus savilkt kopā vai nea. Pat vīram nejautāju grib viņš vai nea.. teicu, ka es gribu un po, ko gribi tu. :) gribēsi - audzināsi, negribēsi - laimīgu taciņu. :)