jaut.sievietem:

Pirmos 2 mēnešus sajūtas bija vnk neaizmirstamas.. notupēju tualetē dēļ toksikozes. Vēmu pēc katras ēdienreizes. Izklausās, ka man bulīmija vai anorteksija, nevis stāvoklis. :):D Bet tā bija. Uz augstskolu gāju nelaimīga, jo visu laiku bija slikts garīgais, lekcijās vienkārši sēdēju.. pratiski neko nedzirdēju. :)

Pēcāk jau bija viegli... atlika tikai termiņu nostaigāt un sagaidīt to brīnumu. :) Jutos labi, pat lieliski.. troļukā arī vairs nevajadzēja stāvēt kājās.. visi džeki bez maz reizē laida apsēsties un konduktore pat pedāvāja 1reiz 2 biļetes nopirkt. :):D

Pēdējos 3 mēnešus jau sāku vilkt krustiņus kalendārā, nevarēju sagaidīt. Skaitīju dienas. Lai gan bēbis vēl bija puncī zināju, kad viņš piedzims.. pat daktere tik precīzi nevarēja noteikt datumu.. sanāca ka viņam bij jādzimst mēnesi vēlāk, bet piedzima, tad kad es teicu. :)

Par domām.. bija tā kā bja.. arī pašā sākumā bija visštruntīgāk.. manējais skaitās tā sauktais "mīlestības bērns", tāpēc nācās kārtīgi apdomāt vai viņu paturēt vai nē, bet zinot sevi.. savādākam rezultātam nevajadzēja sanākt, vienalga vai varētu galus savilkt kopā vai nea. Pat vīram nejautāju grib viņš vai nea.. teicu, ka es gribu un po, ko gribi tu. :) gribēsi - audzināsi, negribēsi - laimīgu taciņu. :)

Izjūtas daudz un dažādas, pilns spektrs no viena gala līdz otram, turklāt kopējais noskaņojums, katrā grūtniecībā ir savādāks, starp citu, rādās, ka tas spēcīgi atsaucas uz bērna rrakstura izveidi pamatā. Te nepietiktu ne sinonīmu, ne lasītāju pacietības , lai visu aprakstītu. Bet zinu tikai vienu, tas ir kā brīnums. Pat turot mazuli rokās, Tu nespēj noticēt, ka to esi izdarījusi - radījusi cilvēku. Ir kaut kāda augstāka klātbūtne, kas liek izprast, ka Visums darbojas daudz satriecošāk, kā prāts spēj aptvert.
Visdziļākās atziņas par sievietes būtību, lomu un patriarhāta lielo postu, kas nodarīta īstajam sieviešu genofondam, var lasīt Andrē van Līzbeta grāmatā "Tantra sievišķā vara". Tur tiešām ir daudz atbilžu par lomu, kura sievietei būtu jānes un par cieņu, kuru mēs esam pelnījušas. Ko tad īsti nozīmē sieviete - māte?
"Iniciatore ir viņa. Vīrietim viņa atver slepenās durvis uz viņa paša būtības dziļumiem, uz kosmosu. Vīrietis ir svešs, bet tas tuvojas sievietei un gaida, kad varēs realizēties." Šī grāmata sniedz daudz informācijas uz jautājumiem, kāpēc ir vīrietis, sieviete un ko nozīmē katra no mums indivīda loma. Un pats interesantākais, kas un kā ir sakropļojis mūsu vērtības, kāpēc radīšanas prieku vīrietis vairs nejūt, kāpēc viņš ir tik viens šinī laikā un kas notiek ar sievietes nespēju realizēties līdz galam.

Nē, no kā gan jābaidās? Ja nu vienīgi uztraukums par atbildību un pārmaiņām, ko dzīvē ienesīs mazais cilvēciņš.

Bija bail,jo draudzenei bija spontānais aborts bijis..tad nu es par katru sāpīti satraucos.Man līdz grūtniecības 7. mēnesim bija grūtniecības pārtraukšanas draudi-par slimnīcā uz saglabāšanu gulēju, bet no 7. mēneša bija priekšlaicīgu dzemdību draudi.Pirmspēdējā meitenē,ja nemaldos, man vienā reizē bija jāizdzer 8 tabletes,un tā 3 reiz dienā.Rezulātā meitiņa piedzima ar 2 nedēļu kavēšanos!!!   bija jau stresains dēļ šā visa tas laiks, bet bija arī prieks.7.mēnesī apjautu,ka es šausmīgi mīlu vēl nedzimušo meitiņu(to,ka būs meita,es zināju jau no paša sākuma-jutu!) Bet bija periodi,kad biju sasodīti emocionāla!mans vīriņš bija nelaimīgs šajos brīžos!

izjūtas bija superīgas! Nevarēju sagaidīt kad ta beidzot turēšu rokās savu brīnumu! :)
Bail tiešām nebija, no kā baidīties it sevišķi, ja grūtniecība ir bez sarežģījumiem. Bik baidījos no dzemdību procesa kā tāda, kas būs , kā būs :)
Piedzima pirmais bērns, vecmātei teicu, ka vairs nedzemdēšu, labākais tas, ka pēc gada un trijiem mēnešiem, biju atkal pie tās pašas vecmātes, dzemdēt otru puiku :))
Vecmāte smējās, par maniem iepriekšējās dzemdībās teiktajiem vārdiem(nedzemdēšu), tā nu redz ir nekad, nesaki -nekad :))
Tagad man ir divi superīgi puiki 6 un 5 gadīgi :)