100 Kā tu domā, kāpēc vispār cilvēks nevar samierināties ar nāvi?

Man brālis nomira autoavārijā. Pēc bērēm pamainījās skats uz dzīvi - tu redzi, ka klasesbiedri noraksta matemātikas mājasdarbu, sarunājas par datorspēlēm, dzīve rit savu gaitu, bet tu sēdi un domā, kāpēc viņi nebēdājas kopā ar tevi. Tāda sajūta, it kā dzīve apstājās un iet atpakaļ, nevis uz priekšu, liekas, ka ne tikai tev, bet visai pasaulei. Kaut gan tā, protams, nav.
Bet mani uzreiz palaida vaļā tas, ka neilgi pēc bērēm, mans brālis mani apskāva sapnī, un pēc tā es zinu, ka viņš ir kopā ar mani un manu ģimeni. un nekad pēc tās reizes neesmu raudājusi.
Pati 6 klasē esmu slīkusi skolas baseinā, teikšu tā, dzīvot vienozīmīgi gribu līdz kādiem 200 gadiem vismaz Sajūta nav patīkama, par agru vēl mirt un domāt par nāvi. Jādzīvo. Šodien. Rīt. un vēl gadsimtu uz priekšu

nav  taisnība. bija arī tādi - kuri noguruši no dzīves un labprāt aizgāja "viņā saulē"

Kāpēc nē??? Es domāju kad atmetīšu sandāļus   man būs pilnīgi vienalga.
Jā es esu zaudējis sev tuvus cilvēkus, bijušo klasesbiedru un dažus citus,...ko pateikt, liekas ka viņi nekur nav pazuduši, itkā viņi vēl būtu, bet satik vairs nevar, ne parunāt, ne ejam pa ielām redzēt...

es īsti tevi nesaprotu
samierināties ar nāvi - tas ir takā tev domāts pašam ar sava nāvi vai,jeb ar kāda cita.

Un tici man,ka kādu tur zaudēt nav viens un tas pats,kas kad tu pats aizej uz citiem medību laukiem.

domāju tā,ka visas tās ''fabulas'' par citām dzīvēm un ''pasakas'' par pārdzimšanu ir tikai sevis mierināšanai ir jābūt gataviem ,ka dzīvojam vienreiz un pēc nāves ir liela iespēja ,ka nebūs nekas......
samierināties vai ne,tas katra paša ziņā,bet visi esam mirstīgi ,gribam to vai ne
kādēļ mocīt savu prātu ar tādiem jautājumiem,ja neko tur nevar mainīt
labāk padomāt - kā pilnvērtīgāk nodzīvot

Kāpēc domā,ka nevar ar to samierināties???
Ir tik dažādas situācijas...

Ir, kas var.  Ļoti maz, bet ir. Bez willx minētiem, filozofija, procesu izpratne augstākā līmenī.  

Nu ko tur daudz spriedelēt - agri vai vēlu nonāksim tās nāves laipnīgajās skavās

nevaru samierinaaties ne ar dziivi ne ar naavi.
ar dzivi tapec ka organisms ar laiku noveco iedomaties sevi pensijas vecuma negribu.
a pie tada vecuma ir gandriz vienalga dzivot vai ne, vismaz man jo neplanoju pecnaacejus un saubos vai taja vecumaa bushu ar kadu kopaa.
vienigais ka trauce ir ta nezinja kas pec tam, nenormali kaitina ka taka gaismu izsledz un viss, dzive gala tevis vairs nav.

jeb, viss ir slikti. siis temas ik pa laikam parcilaju un ka labak nepaliek ta nepaliek.