Kā tu pieņem tādu cilvēku?

Man ir kaut kāda neapzināta vēlme visus pazemotos, apsaukātos un skumjos savākt sev klāt un mierināt.
Man viņu ir žēl. Es daudz kur esmu draudzējusies ar cilvēkiem tikai tādēļ, ka viņiem nav draugu, lai viņi justos labi.
Starp citu, tie, kas nav tādi kā citi vai tiek izsmieti, nereti mēdz būt jaukāki un interesantāki par pašiem smējējiem.
Ir patīkami uzrunāt kādu, kam skumji, slikti. Atbalstīt viņu, mierināt. Es no tā jūtos labāk, viņi arī. Esmu
pat skaļi aizstāvējusi tos, kurus pazemo.

es neesmu nevienu reizi paarmetusi cilveekam par vinja izskatu. un kaa jau mineeji- ja citi apsaukaa tad es buushu taa kas to nedariis. ja grib veidot kontaktu tad uz priekshu :) esmu prieciiga par katru jaunu draugu.
un man iisteniibaa ir tiiri vienalga cita cilveeka viedoklis ko vinjsh padomaas jo vinjsh nav es :) taapeec katrs riikojas peec saviem ieskatiem :)

nez man ka pohuistam pec dabas vienalga ko par mani kads saka ja man kas nepatik pasaku acis un viss ir bijusi tadi varianti paris reizes videne ka kadu vnk apdir6 bet nu es ar vinu tuseju vnk tapatvien jo tadi cilveki dazreiz pat var sastadit labaku kompaniju... ir bijis ta ka ari del ta ka ar tadiem tuseju nacies kauties jo redz daziem liekas uzreiz ka tu kads padibenis kamer pa seju nedabon...

man neinteresē ko citi par viņu saka.... pats novērtēju

Man nav svarīgs citu cilvēku viedoklis (negatīvs) par sevi vai kādu cilvēku, kurš mani saista!
Ja man būs interesanti ar viņu kontaktēties, tad to darīšu... neatkarīgi no tā ko citi par viņu domā!!

Nu ja visi kopistiski pa kādu smejas tad es ar tā klusītiņām paņirdzu un pasaku "he kas pa pamuļķi" bet parasti nepazistamu sneapsaukāju :P

Es parasti cilvēkus tā neaiztieku... Esmu miermīlīgs cilvēks. Zinu, kā tas ir, jo arī reiz man pašai tā bija pamatskolas laikā. Man nav svarīgi, kā izskatās mani draugi/radi/paziņas. Svarīgāks ir viņa raksturs, vai viņam var ticēt un uzticēties. Ja tāds cilvēks, kā tu aprakstīji, uzrunātu mani, gribētu kontaktēties, tad es visdrīzāk viņu neatgrūstu. Jāskatās pēc situācijas - ja grib mani kkā izmantot vai tamlīdzīgi, tad es neļaušu, lai man kāpj uz galvas. Vispār skolas laikos daudz reižu ir bijis, ka es esmu pa vidu divām frontēm, bet kaut kā pamanos draudzēties ar abām, reizēm sanāk samierināt vai kaut nedaudz nomierināt, lai neizplūc matus cits citam vai burtiski nenorok.
Protans, man ir bijuši dažādi uzskati par citu cilvēku (un bieži ne tie labākie), bet, ja gadās iepazīt tuvāk, tad saprotu divas lietas - vai nu tas cilvēks ir daaaaudz trakāks nekā par viņu runā citi vai arī cilvēks ir tīri sakarīgs, tikai neviens nav pacenties viņu iepazīt tuvāk, bet spriež tikai pēc skata.

Ja kāds tāds uzrunā, protams atbildu, pārējais atkarīgs no tā, vai man ir interesanti vai nav.
Nevienam nepatīk, ja viņu žēlo, te es domaju pieaugušos, un "draudzība" žēluma pēc nevienam nav vajadzīga vai arī ilgtermiņā tur sanāk tik nepatikšanas.
Palīdzēt, tā ir cita lieta.

Nu nez` esmu pieaudziz un ar tādām lietām nesastopus.
Ja tu domā bērnību bija klasē tādi cilvēki kurus nepiņēma, nu nepiņema , nepiņema nu es dariju ka citi. Bet tagat visa bijusī klase viemēr kādus svētkos, balles, tusovkas salāsās un dzeram kopā un visu visus pieņem. Tas tak bērnības vecumā

Izskata dēļ tiek apsaukāts - tas ir kaut kur pamatskolas līmenī. Ne , neatgrūžu, ja man cilvēks ir vajadzīgs vai interesantsv ktml., škaudu citu viedokļiem ar abiem galiem. Un ne tikai šajā jomā. :)

Es rādio ēterā esmu iepazinies ar daudziem cilvēkiem un iztelojies kāds viņš varetu izskatīties.
Es parasti vīlos savā iztēlē piedēvējot tiem kādu vizuālu tēlu
Es iemācījos saprast, ka svarīgs ir saturs, ne forma
Tas nav viegli pieņent kādu atšķirīgu, bet pats esmu tāds
munkss

Izklausās pēc smilšu kastes vecuma bērnu sarunas.
Pieaugušie jau "apsaukā" tikai tad, kad cilvēks ir stulbs un ja kaut kas nepatīk izskatā, tad vienkārši nekomunicē.