Kā var cilvēki sevi vērtēt tik augstu par ko neesi?

cilvēkam vienmēr ir interesējis viss riskantais
viņš nav dzīvnieks,kas mācīsies no kļūdām.

Tāda atziņa nāk vienmēr, kad pavisam zaudējam cilvēku.
Jo ikdienā pašsaprotamas lietas gluži vienkārši aizmirstam pateikt un lieku reizi uzsvērt - kā piemēram to, ka mīlam vecākus, brāļus, māsas, draugus, ka viņi mums ir svarīgi un nozīmīgi.
Pati pēdējā laikā aizdomājos, cik svarīgi un vajadzīgi man ir cilvēki, kas ir man apkārt un dažreiz gluži vienkārši pasaku: Paldies, ka jūs man esat!

Labs jautājums! Ja tā padomā, tad katram cilvēkam ar nesavtīgu dvēseli un pārāk neizteiktu EGO, šīs sajūtas nebūs svešas. Piemēra pēc man pašam, iepazīstoties ar meiteni, nereti uznāca mazvērtības kompleks, un tad es sev jautāju: vai esmu šai skaistajai un gudrajai meitenei gana labs? Bieži šāda domāšana agri vai vēlu noved pie šķiršanās. Tādēļ iesaku: esiet par sevi pārliecināti, jo vīru jau neskata pēc cepures (gadījumā, ja jums ir kāds fizisks defekts), bet vērtē viņa iekšējo pasauli.

viss ir iespeejams...

Palūko, vai tik Tu brīsniņu atpakaļ neesi bijis sasirdzis ar mazvērtības kompleksu? Varbūt Tev šķita, ka Tu nespēj atraktivitātē līdzināties saviem vienaudžiem? Vienīgā šī trūkuma kompensācija tad ir samākslota izrādīšanās. Bet, vai Tev, gudram puisim, to vajag? Esi tas, kas esi, un tici man, ar laiku to novērtēs.

Šķiet, ka puiši vienkārši atrod gādīgas meitenes. Ja zemapziņā zini, ka neesi ģimenes cilvēks, viņa jau parūpēsies par tavu atvasīti!  

Atbilde jau ir tavā jautājumā iekšā

Tuvam jā, nav žēl ziedot

Reanimācijā parasti arī nav īsti ko darīt. Cilvēks ir tādā stāvoklī, ka vienīgā vajadzīgā palīdzība ir miers, miegs un zāles. Pacieties, tur parasti ilgi netura, vai arī kādam labi samaksā, tici man ,ielaidīs.:))

:D nezinu, neesmu mēģinājusi :D

Pirmajā vietā noteikti respektu un atklātību.
Protams, kā jau vairākums te izteicās - mīļumu un humora izjūtu (tas arī ir svarīgi)
Nu jā, lai nebūtu tā, ka nav par ko parunāt, ka viņam nav ne interešu, ne mērķu - mērķtiecīgs, gudrs, bet ne pārāk.
Patīk, ja sola reti, bet solījumus obligāti izpilda.
Uzticību, protams, ne jau uz vārdiem, bet lai ar darbiem pierāda.

Āā! Un kas vēl ir ļoti svarīgi - spēja uzmundrināt, spēja pateikt kaut ko patiešām jauku, izdarīt kaut ko, kas liktu aizmirst par bēdām. Neglābjams optimists. Nedaudz traks, pilns ar spontānām idejām.

Runājot par aktivitātēm gultā, tad protams, ka būtu jau forši, ja nebūtu jāskaidro, ka bērnus tomēr kāpostos neatrod, un ja nav tik traki, tad vienmēr visu var labāk! Tātad nebūtu problēma vērot to izaugsmi :P Un tas nav tik ļoti svarīgi, kā tas, ko minēju augstāk.