Kāda ir tas , kas liek dzīvē iet uz priekšu, domāt un darīt, brīžos kad ir melnā strīpa?

Katrs pac izvēlas kam ticēt un kam nē utt. Tā tas subjekts tik panāk to ka viņš tās spējas zaudē. pac vainīgs. poh, lai ir.

A kur lai es ņemu melnu bildi, lai es tev varētu pateikt, ko es tur redzu?

lai tās nenosmērētos :)

Labāk jau būtu pajautājusi par balto, jo pieminot sliktāko, tā nostājas Tev blakus. Citu reizi esi prātīgāka un nesauc sliktās lietas vārdos.

Viennozīmīgi piena. To rūgto mutē iebāzt nevaru!  

aha. tagad ir sākusies baltais posms :)

ps. dzīve jau vispār ir kā zebra - balts, melns, balts, melns un beigās pakaļa :)

ROTTING CHRIST dēļ vien būtu vērts aiziet. Ja atradīsies vēl pazīstamie, kas taisās iet, dad jau varētu piekāpt.

Izteikšos līdzīgi kā agapimuu .. Dzīve ir kā klavieres - melnie taustiņi, baltie taustiņi un vāks..
Visi mēs staigājam pa melniem un baltajiem taustiņiem, tikai katrs pa savu oktāvu.. Citam tā ir augstāka, citam zemāka.. Bet līdz vākam labāk nevajag aiziet..
Man laikam optimisms ir lielāks nekā pesimisms.. Neatminos, ka vēlētos padarīt sev galu.. Iespējams nedomāju par tādām lietām, jo cenšos nebūt savtīga egoiste.. Atņemot sev dzīvību, es atņemtu ne tikai sev dzīvību, be arī citiem cilvēkiem kaut ko nozīmīgu [ģimene, radi, draugi..]