Kādas ir tavas lielākās, briesmīgākās, sāpīgākās bailes? Ko NEKAD, nekad negribētu dzīvē pieredzēt?

Ja godīgi mani jau vairāk kā menesi vajā bailes no krišanas. Domāju no kāda augsta torņa vai jebkā kur nav reali izdzivot un visu kritiena laiku domā ar kuru ķermeņa daļu krist pa priekšu. Doma šaudas no vienas un otru un es tik grozos, griežos krītu panikā brr...nezinu no kurienes man tas. Traks palieku

domas veicina materializācijas procesa aizsākšnos, ja kādam tas vajadzīgs - domā vesels!

wilkam +1
ja cilvēks nedomā,nekas nenotiek,tur es pilnīgi viņam piekrītu.
jo ar domāšanu mēs visu piesaistam.

kādas ir manas bailes, nu principā nemaz nezinu.
drosmīgs neesmu kā teikt,lai teiktu,ka ne no kā nebaidos, bet arī,ka no kā tieši baidos, tāds ar neesmu.
katrai dzīves situācijai savas bailes.

Njā, mīlestības sāpes... Man kādam laiciņam to pietiks... Bet tomēr lielākas bailes, no kā diemžēl nesanāks izvairīties- es negribu, ka mirst man tuvi cilvēki. Īstenībā, tas ir vēl daudz, daudz sāpīgak par mīlestības mokām/šķiršanāš sāpēm... Ja cilēks mirst, tad tas ir uz visu mūžu un tev vairs nav iespējas viņu nejauši satikt uz ielas, parādīt viņam, ka esi kļuvis labāks... Mirušu cilvēku vairs nesatiksi.  Kad līdzās ir tuvi cileki, var pārdzīvot jebko... Bet kad viņi mirst, tad tas ir dubultā sāpīgi...

...Izsāpēs, pāries, bet rēta paliks - nesāpēs ja nerausi vaļā. Zinu tam iets cauri, un ne Tev vienai...
Godīgi? Pavisam godīgi?
Nu nomirt nenāvē (priekšlaicīgi, vardarbīgi, no vēža,piemēram, vai visļaunāk - sadegt dzīvam) Dies' pasarg, kā saka!