Kādi ir bijuši spiedīgākie un trūcīgākie apstākļi, kādos esat dzīvojuši? Vai esat cietuši badu?

Bija periods mūsu dzīvē tāds.Neatceros gan, cik ilgs, bet īss viņš nebija. Mamma izšķīrās ar tēti, man bija laikam 5 gadi. tēvs naudu nedeva, nepalīdzēja nekādā veidā. Un kādu laiku mūsu vienīgā pārtika izdzīvošanai bija putraimi,grūbas utml. Maize arī bija delikatese. Bet mamma vienmēr kaut ko sameistaroja un paēdušas mēs bijām! Vēlāk jau dzīve sāka iet uz augšu, mammai bija normāls darbs,un kādu periodu mēs naudu neskaitījām, bet pirkām,ko vēlējāmies!
Šķiet ka mūsu ģimenes pieredze ir iemesls tam, ka par savu meitu cinīšos, un tēvs mksās alimentus kā pienākas, lai mazajai itin nekas netrūktu!Raksturs un bieza āda ir uzaudzēta! :)

Pāris tādi posmi ir gadījušies, kad tiešām nekā nav. atceros, ka pa tiem laikiem, vecāki pamatīgos parādos iegāja, lai mājās būtu pats nepieciešamākais - 4 bērnu apgāde nav pats vieglākais

jā reiz gadījās uzzināt kā tas ir - tas bija tajā laikā kad Latvija cīnījās par netkarību un nauda mainījās uz repsi - kaut kur ap to laiku
katru dienu grauzām tikai kartupeļus visos iepējamos variantos, jo nekā cita nebija, visi ienākumi kas bija (tie bija aptuveni tagad latos rēķinot aptuveni 25, kas toreiz bija liela nauda), momentā aizgāja minimālajiem rēķiniem, pat krēms nebija ko uz sejas likt - kādu pusgadu maizes garšu un smaržu tikai sapņos atcerējos,
protams situācija mainījās līdz pabeidzu skolu un paveicās dabūt labu darbu

man ar beerniibaa bija periods kad ar naudaam vecaakiem bij dikti spiediigi...jo mani vecaakie braalji bija jaasuuta skolaas...kas maksaaja tajaa laikaa labu naudu :( bija briizhi ka peedeejo naudu atdeva vinjiem...pashi dziivojaam no taaa kas bij maajaas....es to neuzskatu par neko apkaunojoshu vai kaa savadaak sliktu tas tikai paradiiija ka mani vecaaki grib saviem beerniem dot pashu  labaako...taa bij kaa dziives skola...taados briizhos cilveeks daudz ko saprot...izveertee to kas ir un kas nav dziivee svariigs :)

Ir bijis tāds periods..no sākuma kartupeļi rītā, pusdienās un vakarā. Līdz arī tie beidzās...Tad kkur miltus dabūjām..tad sākās pankūku periods, līdz arī milti beidzās. Tajā laikā maize patiešām bija kā delikatese. Dažkārt nācās uz skolu iet (visus tos 5 km prom un tad 5 km atpakaļ) ar tukšu vēderu, galva reiba, spēka nebija, bet tomēr tas lika man saprast ka manā dzīvē centīšos ko tādu nepieļaut.
Un patiešām kā jau Evisa teica - ne jau vecāki slikti ka tā iegrozās. Ar minimālo algu tajā laikā bija grūti iztikt...visa nauda aizgāja kam citam.

Nav man bijis tā! Man ir laba ģimene un jau kopš seniem laikiem manai ģimenei ir savas firmas un rūpnīcas...tāpēc man par ēdamo un par citu ko citu nav jāuztraucas !

Nekad, musu mamma vienmer rupejas par to lai mums netruktu tas maizites...

Bet liekas kad tulin bus... Vakar aizgaju pie arsta un mani liekas apzaga, nacas samaksat 1600 sek, jeb ap 118 Ls par vienu viziti, neskaitot to kad jaapmekle citi arsti un vel zales janoperk  

Ja kad macijos internat skola
pipet sausmgi gribeju tur cigaretes bija zelta vertas
tapec mainiju edienu pret cigaretem

Ir gadījies, bet tādas situācijās cilvēks pierod pie izsalkuma un dažas izlaistas ēdienreizes neliekas kā traģēdija.

Nav bijusi pat maizes šķēlīte? Ņirgājies? Protams, katram sava izpratne, kas ir bads.. cik atceros no bērnības, maize, makaroni, rīsi tas jau skaitījās kruta. Pārtikām no kartupeļiem pašu audzētajiem un ko dārzs deva.

Bet tāds bads, kad varēja mirt nost nebija.. mūsdienās cilvēkiem tā domāšana savādāka, pērk veikalos šokolādes un sūdzas, ka lūk naudas neesot, lai maizi nopirktu..

Līdz pat šim brīdim nekad nav bijis tā, ka jāuztraucas par guļvietu vai to, ka varētu palikt bez dienišķās maizes. TIK spiedīgi apstākļi nav bijuši un cerams arī nebūs. Agrāk iespējams bija grūti ar iztikas pelnīšanu, bet šodien... ja pats rokas un prātu nekusināsi, tad reāli arī pie ēdamā netiksi.

ne ta par laimi nekad nav bijis
atceros ka biju mazaka tad man kadas divas ned bija jaiztiek bez saldumiem un pirkam tikai to pasu pasu svarigako uzturam....
bet nu ta ka galigi nevar izvilkt nav
protams ka vajag vairak.

nop tik traki nav bijis. un ceru ka nebuus.

nu, ka man ēdamā būtu trūcis, tā nav bijis, vecvecāki par mani ļoti labi rūpējās, kaut senči viņiem gandrīz nemaz naudu nedeva manis uzturēšanai
bet nu, ja vienas džinsas nēsā līdz tās sāk plīst un tikai tad pērk jaunas.. neteiktu, ka tas ir labs finansiālais stāvoklis..

protams, ka ir bijuši periodi, kad jādomā un jāskaita katra kapeika. Bads ir tad kad vispār nav ko ēst. tā gan nav bijis. ir bijis tā ka man drēbes nevarēja nopirkt, bet mamma ir šuvēja un un sašuva man tādas kādas nebija nevienam.

Koledžas laikos , kad senči iedeva naudiņu uz nedēļu , kuru notriecu vienā vakarā :) pēc tam uz sausajām zupiņām vien dzīvot atlika :)

ne, pagaidaam taa veel nav bijis, ta4u man apkart daudz tadu cilveku, kam jaskaita katra kapeicinja. mums ir palaimejies, ka mans tetis un mamma vecvecaakiem ir vieniigie beerni savaas gimenees, taa ka vinji ir daudz mums paliidzeejusi, devisi lielo atspeerienu dziivei, kaut arii ne viens ne otrs vecaaks nav izmaaciijies kaartiigi un dabuujis izgliitiibu. tagad abi straadaa melnstraadnieku darbus un censas muus izskolot. mes ar brali saprotam, ka nav ja jau viss tik viegli. musos vecaki un vecvecaki ir ieaudzinajusi cienju pret darbu. zinam ko tas nozime, zinam kada vertiba ir naudai. tagad izmantojam katru iespeju lai varetu pastradat. sogad sapelnijam naudinju, lai varetu sevi sagatavot skolai, vecakiem uzreiz kljuva vieglak. nakosgad jau busim katrs sava pusee, dziivosim kojaas. vecaakiem buuss miers, bet mums buus jaatiek galaa taa, kaa maaceesim. cerams, ka nevajadzees diikt peedeejos maizes gabalus aaraa muusu istabasbiedriem.

Mamma ir stāstījusi, ka vinu brīdi dzīvojām uz maizes un buljona. Labi, ka radi no Vācijas kcik palīdzēja. Nez, kkādas finansiālās krīzes laiks. Bet redz, ka izdzīvojām.