Kādi var būt divdabji un kādas tiem ir galotnes?

Rakstot cilvēks parasti ir atklātāks, nekā runājot aci pret aci.

Es pilnībā piekrītu Zigmundam Skujiņam, jo es arī uzskatu, ka daudzi cilvēki ir atklātāki rakstot, nekā runājot aci pret aci, un tam ir pietiekami daudz pamatotu iemeslu. Galvenais ir tas, ka runājot aci pret aci, grūtāk izteikt savas domas, jo redzi pretēja cilvēka reakciju, un tas dažreiz mulsina. Pie tam runājot kad tev uzdod jautājumus, var neatrast atbildes, bet rakstot var padomāt divreiz pirms aizsūtīšanas.

Zigmunda Skujiņa aforisms liek man domāt par to, ka mūsdienās cilvēki pārstāja tikties un runāt viens ar otru. Mobilie telefoni, internets un vairāki čati, kur var sazināties ar radiniekiem, draugiem vai klasesbiedriem aizvieto „dzīvo runu” . Tagad pat nopietnas sarunas bieži tiek apspriestas, sūtot vēstuli vai īsziņu, jo tiek nomierināta sirdsapziņa, neredzot otra cilvēka skatienu. No vienas puses, rakstot cilvēkam ir iespēja apdomāt rakstīto, izlabot kļūdas, pārveidot teikumus, domas vai pat izdzēst visu. Bet tam arī ir savi mīnusi, piemēram, tas, ka sūtot vēstuli vai īsziņu, ir mazāka iespēja sniegt visas savas domas, un šī aspekta dēļ cilvēks var palikt nesaprasts.