Vai esat kādreiz paši sadzejojuši kaut ko? Padalieties ar saviem garadarbiem!Dzejot sanāk retāk kā, sacerēt. :)
Tātad, šitais te ir kkas līdzīgs popūrijam,kas tapa 9. klasē ķīmijas stundā kā mājas darbs literatūŗa.
Tas kas iekavās rakstīts, piemēram, (Nāk viņš katrā mājā) Nav jādziedz,tas domāts,lai saprastu, kāda melodija pavada konkrēto pantiņu.
Tātad,ja pirmā rindiņa ir (Nāk viņš katrā mājā)-tad nākošā rindiņa jādzied tādā meldiņā.
Cerams,ka ir skaidrs. :)
Par neordināro pieeju literatūrā,skolotāja mani novērtēja uz 10 ballēm. :)
==================
Kaitēt ir pīpīgi!
(Nāk viņš katrā mājā)
Visiem patīk kaitēt,
Savā nodabā.
Stiprināt,kad vāja,
Kreisā koka kāja.
(Lāčiem ziemas miegs)
Pīpēt baigais prieks,
Pēc tam mūžīgs miegs.
Nikotīns man plaušās dzied.
Laimes dziesmiņu. Hey!
(Zvaniņš skan)
Pīpējam, Pīpējam kaitēt mums ir prieks,
Kretīnības plaušās velkam, kaifu ķeram mēs.
(Jūs bērniņi nāciet)
Jūs pīpmaņi nāciet pie kioska klāt,
Tur paciņu nopērc un pīpēt to sāc.
To prieku ko katrs no paciņas jūt,
Kā pīpmaņu bariņā paciņa zūd.
--------------------------------------------------------
Nolēmu,ka varētu padalīties arī ar kādu sacerējumu.. :) Konkrēti, šis ir pagājušā gada noskaņu apraksts literatūrā. jaunajai skolotajai ne visai patika.. dabūju trīnieku. :)
„Smaids ceļ tiltu...”
Nav jābūt šizofrēniķim, lai piepeši sadruptu sīkās drumstalās. Tas var notikt ar jebkuru, jebkurā vecumā un jebkurā gadsimtā. Atliek mazliet padomāt par dzīvi, un smadznēs noklaudz tādas kā ātrvilciena pārmijas. Īstenība pārvēršas par rotaļīgu oāzi, kurā prāts kā galvenais varonis no saldsērīga seriāla grozās ap sapņu piekrautiem plauktiem, nevarēdams izvēlēties sev pietiekami labu. Bet nenovēršami pienāk kāds pelēks rīts, kad nākas atvērt acis un pateikt sev: viss notiek. Tagad un ne tā, kā pats gribētu.
Un tad? Tad ievelc elpu un lec aukstajā āliņģī. Ielec tajā un atmosties. Kur es atrodos? Skolas gaitenī, kas piepildītsar jauniešu smiekliem un emocijām. Kā šeit nokļuvu, es nezinu, bet kur esi tu? Tu, kuras dēļ es šeit esmu. Prātā nāk smaids. Tavs smaids, ko ikdienu velti man. Tas staro no tavām acīm. Plūst pār tavām lūpām. Šis smaids, kas liek man atsmaidīt. Paldies, Tev par to!
Bet kur tu esi šodien? Šodien uzaususi jauna diena, jauns es. Katru rītu, piepildīts ar dzīvību, dodos satikt tevi.
Lūk, tur, gaiteņa galā, redzu, kā tu tuvojies, bet šodien tu nesmaidi. Grasījos vaicāt: „Kas noticis?” Bet nespēju. Kūtrums, tas bija ņēmis virsroku pār manām, nu jau saltajām, lūpām, tās klusēja. Mans acu skatiens pavadīja tevi, aizsteidzoties man garām. Doma, ka steigā mani nemanīji, nedaudz mierināja, bet ne pietiekami. Es nesaprotu. Kas ar mani tikko kā bija noticis? Ja mīlēt nozīmē nespēt bez kaut kā dzīvot, tad droši varu apgalvot, ka esmu iemīlējies... tavā smaidā. Vai tas nozīmē, ka mīlu arī Tevi? Es esmu nesaprašānā, jo nekad neesmu mīlēts, ne tā - pa īstam.
Pēkšņi viss kļuva skaidrs. Es sapratu, kā varu rast atbildi uz savu jautājumu. Sakārtojis domas, cik nu tas bija iespējams, devos Tev nopakaļ. Tālu nebija jādodas. Tur jau Tu biji. Šķita,ka Tu gaidi mani, tuvojoties viņai, mana sirds sāka sisties kā negudra, bet tas man nelika apstāties, es skaidri zināju kā man bija jārīkojas. Dažu soļu attālumā no viņas kāds no mugurpuses mani sveicināja. Aizgriezos lai atdotu sveicienu, bet tur neviena nebija. Kad atkal pagriezos pret viņu, es sastingu. Kāds jau bija viņu ieskāvis savās spēcīgajās rokās un kaislīgi skūpstīja. Smaids manā sejā nodzisa kā pirms brīža viņas. Jutu, kā ķermeni piepilda pulsējošs spēks – sāpes un nodevība. Jutos piekrāpts Bet vai tas bija pareizi? Kas es tāds esmu, ka varu pieprasīt kādas mīlestību? Esmu tikai cilvēks, nekas vairāk kā piejaucēts meža zvērs. Tāpēc es aizgriezos, un devos prom pēc iespējas tālāk no viņas. Jā, es muku! Es sapratu, ka smaids ceļ tiltu... Tiltu uz mīlestību, bet manējais tā arī netika pabeigts. Es apstājos un, acis aizvērdams, izdzisu.
Vai tiešām tā var būt? Sajūta, ka esmu viens, nepameta, bet uz muguras sajūtu spārnus. Tie ar savu svaru nospieda mani uz ceļgaliem. Pirms paspēju piecelties kāds maigi noglāstija manu nošmulēto spārnu un čukstot sacīja: „Šī pasaule ir skaista!” Pirms ko sacīju, balss turpināja: „Ir jāmīl cilvēki, kuri mūs nodod, pamet un piekrāpj. Ir jādod kas labs pretim ļaunumam un sāpēm, pretim nodevībai un vilšanām. Mēs katrs esam kā perfekts eņģelis ar saviem melnajiem spārniem”, Eņģelis, es nodomāju, bet neko neteicu, „Dzīve ir jāuztver kā joks, lai būtu vieglāk ar to cīnīties.” „Kāda ironija,” pie sevis noteicu. To es uzzinu tad, kad esmu pārstājis just, mīlēt un dzīvot. Mani piepilda vientulība kuru pavada skumjas un dusmas par nepaveikto. Šķiet,ka smaidīt vairs nespēšu. Tāpēc tu, lasītāj, pasmaidi, jo šodien vēl ir šodiena. (: