Kāpēc meitenes nēsā tās zeķubikses no kurines tas tā sācies un kāpēc?

Vēsturē, pirmās slavenās drēbes kājām bija parastas auduma lupatiņas, aptītas kājai apkārt līdz augšai. Šo dizaineru brīnumu valkāja Romiešu impērijas saulrietos. Hronikas raksta - „imperators Augusts aukstajā gada laikā apģērba četras tunikas, vienu apakškreklu, priekšautu uz gurniem un aptina kājas ar auduma strīpām”.
Senajiem romiešiem apģērbi kājām, kā tādi, nebija pazīstami. Silts klimats, garas tunikas – garās zeķes nebija nepieciešamas. Tad kāpēc visi runā par seno Romu? Paradumu aptīt kājas ar auduma lupatiņām, romiešu karavīri ieviesa no saviem kariem ar ziemeļu ciltīm. Sākumā, tas tika uztverts nicinoši, bet to priekšrocības bija tik acīmredzamas, ka jau mūsu ēras II-III gadsimtā šādas „zeķubikses” tika izplatītas visur. XII-XIII gadsimtos sāka valkāt pagarinātas kleitas, kuras sakrokotas ar jostu. Zem kleitas bija uzvilktas garas zeķes, piestiprinātas pie platas jostas ar saitītēm. Šāda „ierīce” nebija ērta, jo mode prasīja, lai saitītes būtu kā uzvilktas stīgas. Bet adītas garās zeķes vēl nebija izgudrotas, tās bija šūtas no rupja auduma.
Lai sasniegtu noteiktu elastīgumu, tās tika piegrieztas pēc slīpās līnijas, šis fakts padarīja zeķes ļoti dārgas. Lai kā nebūtu, bet tieši šādā izskatā, drēbes kājām eksistēja vēl daudzus gadsimtus, kamēr josta un garās zeķes saplūst vienā.
Pirmā zeķu adīšanas mašīna tika uzbūvēta jau XVI gadsimta pašās beigās. To paveica angļu garīdznieks Viljams Lī. Šāda mašīna ļāva adīt plānākas gan zīda, gan vilnas zeķes. Kamēr mašīna taisīja 800 cilpu minūtē, ar sieviešu-adītāju rokām bija iespējams paveikt „tikai” 60-80 cilpu minūtē. Ar mašīnu adītās zeķes pakāpeniski izkonkurēja tajā laikā modernās zeķes no zīda un samta. Lai arī zeķu ražošana kļuva ļoti izdevīga Anglijai, tikai tam laikam saprotamu iemeslu dēļ, karaliene Elizabete aizliedza šo mašīnu un ražošanas tehnoloģiju eksportam piesolīja nāves soda draudus. Viljams Lī bija spiests bēgt.
XVII gadsimtā modē ienāk pirmās krāsainās zīda zeķes. Ludviķa XIV laikā priekšroka bija gaiši zilām un sarkanām zeķēm līdz ceļiem. Marķīzes De Pompadūras sekotājiem modē bija mežģīņu zeķes.
1868. gadā sabiedrības uzmanībai tika prezentēta pirmā rūpnieciskā adīšanas mašīna. Mašīna, kuras izgudrotājs bija Viljamu Kottons, ļāva ražot 40 zeķu pāru vienlaicīgi (ar vīli). Zīda un kokvilnas dzijai bija galvenā loma zeķu ražošanā līdz 1938. gadam, kad pasaules izstādē Ņujorkā pirmo reizi tika nodemonstrēts neilons. To laiku reklāmā par neilona zeķubiksēm stāsta, ka tām ir „tērauda izturība un tīmekļa plānums”.
1939. gada 24. oktobrī pārdošanā ienāk neilona garās zeķes un sasniedz satriecošu panākumu. Burtiski pēc pusgada, 1940. gada 15. maijā notiek „sprādziens”, vēsturē nosaukta kā „neilona diena” – četru dienu laikā bija pārdoti 4 miljoni zeķu pāri. Tomēr Otrais pasaules karš aptur ražošanu, zeķu izstrādājumi un neilona garās zeķes kļūst par ārkārtēju retumu. Tikai 1945.gada augustā tiek atsākta neilona zeķu produkcijas ražošana. 50-tos gados tehnoloģija veic kardinālu soli uz priekšu un zeķēm pazūd gareniskās vīles. Tehnoloģijas pilnveidošana noved līdz mūsdienu zeķu sortimentam, plānumam, caurspīdīguma pakāpei un krāsu daudzveidībai. Neilona garās zeķes kļūst lētākas un pieejamākas.
Otrā zeķu revolūcija saistīta ar likras parādīšanos 1959. gadā. Jaunais, elastīgākais, tekstūrētais diegs no poliamīda uzlabo ārējo izskatu. 60-tos gados, līdz ar mini-svārku parādīšanos, rādās arī tendence zeķubikšu valkāšanai. Mini-svārki piešķīra īpašu izteiksmību kāju apģērbiem, iekļaujot zeķubikses ar rakstu un kurpes. Par zeķubikšu ražošanas līderi pilntiesīgi skaitās Itālija. Arī Krievijā, Anglijā un Holivudā priekšroka ir itāļu zeķēm/zeķubiksēm. Interesanti, ka visus slavenos brendus ražo vienā Itālijas provincē. Manufaktūras uzbūvētas burtiski dažu metru attāluma viena no otra, bet starp fabrikām nav nekādu ražošanas noslēpumu.
Mūsdienās ir pieejamas visdažādāko krāsu, biezumu un rakstu zeķubikses. Zeķubikses tiek veidotas no dažādiem materiāliem, vairāk likras – lielāks spīdums, vairāk elastāna – staipīgākas,  utt. Kā arī modes dēļ tās tiek veidotas ar dažādiem iestrādātiem rakstiem – rūtiņām, ziediem, svītrām utt. Ja nezini, kā paspilgtināt tavu tēlu, izvēlies patiesi kliedzošas zeķubikses! Bet ar šo aksesuāru der arī uzmanīties, nereti gadās, ka raksts rada nevēlamu vizuālu defektu - kājas izskatās apaļīgas vai gluži otrādi, tās ar raksta palīdzību var izstiept.
Arī krāsas ir zeķubikšu labākais draugs – sākot no klasiskiem ādas krāsas toņiem, līdz kliedzoši sarkaniem, dzelteniem utt. Tā kā zeķubiksēm joprojām ir jānodrošina siltums, tās tiek veidotas dažādā biezumā un šis biezums ir mērāms denos, jo vairāk denu, jo siltākas un biezākas zeķubikses. Denje skaits nozīmē 9 km gara diega svaru gramos. 40 den nozīme, ka 9 km zeķubikšu diegam svars ir 40 grami.
Zeķubikses ieguvušas arī citas funkcijas, tās tiek veidotas no materiāliem, kas masē kājas, palīdz tievēt un saturēt augumu.

Svārkos bez zeķubiksēm auksti. Laikam arī tāpēc izdomāja. Un tagad jau ir krutas, ar visādiem rakstiem, zīmējumiem. Atsvaidzina garderobi.

Siltāk un pasvītro, izceļ kāju slaidumu, "notušē" trūkumus/nepilnības.

minētais variants siltāk, un arī lētāk, jo zeķēm zeķturus aig, un liekas ka ze;kes ir d;arg;akas, bet es varu par to kļūdīties.