Kad nav vairs uz ko tiekties...? ko tad? kad viss jau ir izmēģināts, izdarīts, ko vēlējies...

tu esi viņa varā


nu,kā ka.....domāsi par citu un beigas tev

ja ir nepalidzeju vienam ierebušam cilvēkam piecēlties un pavadīt līdz mājām.........tas bija ziemā.......sekas jau saprotat...un vel tagad ar to nespēju sadzīvot!!!!!!!!!!viņš nosala!!!!!

es reti kad vsp nožēloju izdarīto.
laikam pārāk maz kļūdas pieļauju:D

un gadā ir tikai viena diena, kad kko var izdarīt- šodiena..
visās pārējās neko nevar izdarīt. ne tikai rīt un vakar.

ar krāsu, ar stipro līmīti, ar darvu, ar eļļu, ar sveķiem, sveci... tā var turpināt bezgalīgi... esmu profs apģerba sačakarēšanā=P
parasti jau cieš džinsenes, kuras arī īpaši nežēloju. katrā gadījumā ja iekšā ir radošais potenciāls, var jau arī stilīgi to pleķi nomaskēt;)

njaa..diezgan bieži, it īpashi, ja sakrauj tik daudz darbu uz kakla...

Pavestiit speeshu bet uz vinju cieshanaam nespeetu skatiities.

cilveks ir tada butne kuram nekad nav gana....t.i. vajag vel un vel.tiesi tapat ar garigajiem un fiziskiem ieguvumiem.
isak sakot-cilveks pats nezina ko grib!

ir nācies,nākas un nāksies  

Izvestu ārā savus suņus un pavērotu vai viņi arī ir dzirdējusi paziņojumu par Pasaules galu.

Ja sunči jūtas normāli, tad mēs ejam skatities lielo teātri kā pasaule jūk pratā un savācam visu to gardāko.

Ja sunči būtu nemierīgi, ar izturēšanos liktu manīt, ka nu tiešām ir dimbā, tad paņemtu tiem svaigu jēra galu lai pieēdas līdz ausīm.

Pasaule, pasaules gals?

Kāda jēga centsties ko izdarīt, ja to neviens nespēs novērtēt?

Dievs?

Kāda gan tur viņam daļa, ja viņš to pieļauj?

Man vismaz būs ar ko papildināt Domas par Dievišķo manā blogā.