Kad tev labs draugs/-dzene jūtas nomākts/-a, ko tu dari, lai viņu uzmundrinātu?

Ja tā ir mana draudzene, tad samīļoju, pacenšos izdabāt visos sīkumos un lēnā garā noskaidrojam nomāktības cēloni. Parasti jau viss atrisinās. Ja draugs ir drausmīgā omā, tad es iespēju robežās (un vadoties no situācijas, protams) viņa priekšā tēloju ākstu. Ja tas nenostrādā, tad mēģinu viņu izraut no mājas un iegrūst jautru meiteņu barā (iepriekš, protams, ar viņām sarunājot). Tas nekad vēl nebija darīts veltīgi.

Lielākoties es jau zinu, kas ir iemesls viņas nomāktībai un šī nepatīkamā tēma jau ir pārrunāta, tāpēc vairs neuzdodu liekus jautājumus, cenšos runāt patīkamākas lietas un neatgādināt par nepatīkamām, un vairākums gadījumos, lai uzlabotu garastāvokli, mēs vienkārši ejam izklaidēties, bet ir arī otrs variants, kad ir vajadzība izkratīt sirdi, un protams, tad pārejam pāri visām sasāpējušām problemām pāri un kļūst vieglāk. :)

krītu uz nerviem ar savu tizlumu un smīdinu.
teorētiski sanāk vienmēr.

Mierinu. Ja viņam ir problēma, tad sniedzu padomu.

es vienkārši uzklausu un parunājos! :) tas parasti palīdz vismaz ja es parunājos! :)
pietam es parasti labi saprotu kas tieši nomāc draugus un tad ātri vien visu laboju ! :)

Kā kuram draugam. Pazīstu viņus pietiekami labi, lai zinātu, kas viņiem vajadzīgs, lai uzlabotu garīgo. Citiem pietiek ar jokiem, citi vēlas izrunāties, citiem ir labi ar to vien, ka atrodies līdzās. Ir arī tādi, kuriem pārlieku liela uzmanība un mierinošu vārdu kaudzes var pat pasliktināt noskaņojumu. Tādēļ katru gadījumu vienmēr izvērtēju un skatos, kā vislabāk varu cilvēkam palīdzēt.

bongs un sarunas''pa du6am''

Man ir *līdzbiedri*,kam šad un tad nokāries deguntelis---profesionāli vienmēr sniedzu atbalstu-tur nemaz nevar būt ne runa.Dvēselē gan nekad nelienu,jo tad var vēl stiprāk ko uzjundīt....Draugi zina,ko un kā es varu līdzēt- tāpēc esam draugi-tuvāki---tālāki,nav svarīgi.Nekad neatsaku.Lietas sakārtojās.Tad man ir liels gandarījums.

A mana draugu loka, es esu vieniga kura medz but nomakta.. Bet tiesham.. Bet ja kkas tads gaditos, noteikti censtos mierinat, sniegt kadu padomu, savu atbalstu..

Vienkārši esmu blakus, es nekad netaujāju kas notika, kāpēc notika, u.t.t.... es uzklausu, ja draugs vēlas to izstāstīt, jo pēc savas pieredzes zinu, ka dažreiz vienkārši ir pārāk grūti atkal par savām problēmām runāt....

aizeju uz veikalu atnesu vinam kauko % un uz kadu laiku miers :D

nju es vnk sakumaa ljauju pasham izteikties pateikt visu kas uz sirds...neuzbaazhos vnk ljauju runaat...uzklausu un tad jau ar laiku cilveeks pat sevii rod speeku :)

mierinu. uzklausu, ļauju viņai izraudāties uz mana pleca.

Manai otrai pusītei, un sievietēm vispār, parasti pietiek ar to, ka viņas vienkārši uzsklausa un nepārtrauc.

Es vnk viņu satieku un ļauju, lai viņa runā... Lai izrunā pilnīgi visu, kas uz sirds... Ja spēju, kaut ko iesaku situācijas labā...