Kas, tavuprāt, notiek pēc nāves ar mājdzīvniekiem, dzīvniekiem?

dzīvnieki ar pamet bērnus ,tāpat kā cilvēki , tad jau tie pārējie ieradumi šiem arī ir

dzīvo citu dzīvi citā ...labākā pasaulē.

Hm, nu nezinu vai nesaprot. Es katru rītu un vakaru runājos ar savu kaķenīti...un šķiet, ka mēs ļoti labi saprotamies

Saakumaa biju ljoti nosodosha, tachu vismaz manas domas mainiija graamata" ALLAAAHA liigavas" , kur perfekti pasniegta situaaacija,kad sievietes acu priekshaa uzshkjeerzh vinjas beernu,viiiru,iemeercot vinjas seju viira zarnaaas...un tad visi briinaaaas par pashnaaavnieceeem...Graamata ir tieshaaam laba, ja nenjem veeraa autores rakstiishanas stilu,kas vareeetu buuut labaaaks..bet fakti tur ir...Un otra graamata,kas man patika no shiis " operas" , par slavenajiem teroristu grupeeejumiem,kuru iisteniiibaaa nav, bet mums visi par ataadiem staasta, par " Alkaiiidas" nosleeepumiem, mmm...ir veeerts lasiiit,pirms skalji bljaustiities

Vai man tādā aura, bet man jebkurš dzīvnieks kļūst ekstrēms.    Domāju, varētu būt piedzōivojumi arī ar gliemezi.
Nu ko domāt... neko nedomāju - vairāk jādomā, kā aprūpē/īpašumā ir šie dzīvnieki. Dzīvnieks ir jājūt, jāsaprot, ir jābūt interesei, mīlestībai, jāiemācās vērot, jāmeklē daudz informācijas (ideālā variantā no reāliem, dzīviem, konkrētā zvēra jomā pieredzējušiem cilvēkiem) Bet idiotu papilnam visās jomās. Jauni līķi - gan cilvēku, gan dzīvnieku -arī. :(

Dūlitlu man viennozīmgi "nepārsist" :) , bet ar saviem zvēriem brīžiem saprotos neslikti.  Manuprāt galvenais -  mīlestība, pacietība, uzmanība/novērošana.

Dzīvas radībiņas man visas mīļas, neteikšu, ka kolēgas Dr.Dūlitla līmenī   , bet saprotamies tīri labi. Ko daru!? Kaut kādā mērā rūpējos, vēroju, cenšos izprast un izdarī lietderīgus secinājumus. Brīžiem šķiet, ka dzīvnieki ir saprotošāki par vienu otru divkājainu"lopiņu" .