Ko darīt kad tu jūties apmaldījies četrās sienās un neredzi izeju?

Vienreiz apmaldījos Rīgā, kad man vajadzēja braukt uz pārrunām.

1, klasē, ZOO dārzā - tā bija vesela traģēdija. :D Tur bija kkāda ceļojošā izstāde - kustīgi dinozauri ar visām skaņām un atbilstoša vide. Tā skatījos apkārt un apbrīnoju, kamēr pārējā klase jau bija prom, tā nu es raudāju un skraidīju apkārt, kamēr mani kkāda tante atrada un lika pagaidīt, es, protams, viņu nesagaidīju un aizskrēju kkur meklēt klasi, kamēr mani atrada vēl viena tante un aizveda uz autobusu, tā nu Zoo dārzā neko citu arī neredzēju. :D

Es no taada sapnja negribeetu atmosties, un parasti ka taa meedz buut- es veeleetos kaut uz briidi ''mums abiem apstaatos laiks'' un mees vareetu daudzu koa pasaak bez citu klaatbuutnes..
Iesaku sirdii just to miilestiibu lielaaku kaa piekershanos.. Parati mees domaajam iedomaatus sapnjus un ceram ka taadu redzeesim tupmaako dziivi, bet kaa saka - dziive ir skarba un liktenim patiik paspeeleeties ar citu juutaam un pat cilveekiem..  Tapeec turies vinjam blakus, miili vinju, saudzee un ja labpatiikas tad arii saskati tik to labaako nedomaajot par slikto...

Žēl,ka mans dārgais vīriņš nezināja šīs pamācības,kad 2 nedēļas atpakaļ uz pāris stundām mežā apmaldījās!!! :)

Hmm, ja aizdomājās, tad nu ir gan gadījies, bet ne pēdējā laikā, es vienkāršo novēroju apkārtni, man ir laba redzes atmiņa! :))
Bet kad biju mazāka laukos kamēr nēsājos apkārt aizklīdu pa svešiem dārziem un man palikās ka līdz mājām  vairāk nekad netikšu tad apsēdos kkāda dārza vidu un raudāju tad tā dārza saimnieks vakarā bija atnācis pastrādāt ieraudzīja mani paprasīja kāpēc raudu un aizveda uz mājām... bet tagad gan tas liekās smieklīgi.. jo tas dārzs kādu 20-25 min gājienā no vecmammas mājām :D:D

Mans autiņš nemaz nav aprīkots ar GPS sistēmu, toties Latvijas karte un mobilais telefons bieži vien ir noderējis tādā situācijā.

3 reizes toč atceros. Vienreiz Sibīrijā. Izvilku uz vilciena skaņām. Otrreiz Igaunijā, Pērnavas līcī uz ledus uznāca migla un tumsa. Bet noveicās, jo kaut kur no Zviedrijas   puses vēl dullāki vilka ar žigulīti krastā un savāca mani. Trešo reiz bija pagājušo gadu arī rudenī tepat Latvijā ar draugu (tikai pēc makškerēšanas).Skaists ezers liela purva viducī, nāca tumsiņa. Vilkām atpakaļ, bet tā bilde jau purvā vienveidīga, orientierus arī vairs neredz. Nositāmies no virziena, stundas divas, trīs bridām līdz reprodukcijas orgāniem ledainā ūdenī kaut kādos brikšnos un dumbrājos, brīžiem iegāžoties kādā Ahhoj kunga veidotā tranšejā   , kamēr neuzlīdām uz valsts robežas un tad jau bija smaids līdz ausīm, neskatoties, ka mazā kļūda azimutā mums izmaksāja vēl papildus padsmit km līdz autiņam (beigās jau uzdevās uzķert zonu un sazvanīt vienu draugu, kurš ar autiņu atbrauca pakaļ un aizveda līdz manējam). Tas bija labs piedzīvojums.

Skaties pec saules,un sunas kokiem no kadas puses aug,ziemeļu un austrumu puses atšķirsi tad jau nekad neapmaldisies.

Bieži vien tā ir neuzmanība, piemēram, runājoties neievēro, kam paej garām vai arī uz kuru pusi aizej, un beigās attopies, ka nezini, kur atrodies.