Ko jūs darītu? ja jums vienu dienu atklātu neārstējamu slimību.. piem.vēzi?

Veiktu visas nepieciešamās analīzes un pārbaudes, lai noskaidrotu, kādā stadijā ir mana slimība un vai ir iespējams ar kaut kādiem līdzekļiem to ārstēt vai vismaz paildzināt mūžu...
Es censtos katru dienu pavadīt ar saviem mīļajiem, piepildīt vismaz kādu no saviem sapņiem un nodzīvot savas pēdējās dienas pilnvērtīgi, izbaudot katru mirkli, kas man atvēlēts...

ahh.. neko. varbuut atljautos daudz ko vairaak. jaa..

meeģinaatu samierinaaties.. Ar savu dziivi es veel vareetu samierinaaties, bet ar cita cilveeka gan nee.
Kad manam vecteevam atklaaja veezi peedeejaa stadijaa, man likaas, ka dziivei vairs nav jeegas, jo viņš
bija viens no man tuvaakajiem cilveekiem. Tas ir šausmiigi apzinaaties, ka tu esi mazs, nieciigs radiijums uz šiis pasaules, kas
nespeej praktiski neko. Tu skaties, kaa cilveeks klepo asinis un mokaas saapees un par spiiti asaraam tu smaidi, lai tam otram nesaap tik ļoti :(((
Vieniigais labums - tas liek aizdomaaties, cik gan maziņa ir cilveeka dziive un cik daudz mums ir dots.
Manupraat, šaada slimiiba ļauj saprast patieso dziives jeegu un atšķirt svariigo no mazsvariigaa.
Pašai man ir strauja redzes pasliktinaašanaas, kas var novest pie neatgriezeniska redzes zuduma. Tas iemaaca raudziities uz lietaam savaadaak.

Dzivotu talak. Kas tad cits atliek... zeeloties nav verts- tapat nelidzes. un ja butu kaut kada iespeja visu arstet tad ta ari daritu. bet ja nee tad pedejo laiku pavaditu ar milajiem .... nu tas jau tads pasaku stasts....

1. veezis ir aarsteejams.. skatoties kaada stadija...
nu un ja tieshaam atklaatu (tfu tfu tfu) nu tad jauizbaudiitu dziives peedeejaas dienas, kaa veel nekad! izdariito to, ko sen gribeeju. piepildiitu savus spnjus, lai kaa tas buutu gruuti, jo vairaak to nevareetu..

Man IR neārstējama slimība. Neko nevaru darīt, tādēļ atliek vien dzīvot tālāk...

hmmm, izbauditu dzives pedejos mirklus uz pilnu klapi ;)

Es izdarītu visu ko vēlos, bet kam līdz tam nepietika drosmes ;)

saakuma kristu panikaa un nožēlotu to, ka kādreiz gribēju nomirt...gan jau pēc tam sāktu rīkoties, darītu visu, kas man patīk

Uzzinatu cik man atlicis dziivot un dariitu visu, ko nedaru taupot veseliibu!

nezinu. dzivotu talak. ko tad vel var izdarit. ?

ka lai zinu ko daritu.... ja kas tads notiks do6u tev zinu ko esu darijis

Mh, pateici "neārstējamu" bet ne "nāvējošu" =p Ja tā tomēr būtu nāvējoša un neārstējama, pirmkārt jau uzzinātu, cik man ir atlicis, bet paļubomu es sāktu atļauties darīt vairāk, daudz vairāk nekā iepriekš, izdarītu visu, ko gribēju, bet no kā baidījos, pateiktu visiem, ko vēlējos pateikt utt.

Kādu laiku dzīvotu, tad jau nomirtu. Bēdīgi.....

Veiktu visus vajadzīgos mērījumus zārkam un iestātos rindā uz kremēšanu. Pēc tam dotos ekstrēmā ceļojumā uz kalniem :) Ārstēties nemēģinātu, jo tāpat tas būtu diezgan bezcerīgi.

nezinu..:/
izbaudiitu no dziives visu ko vien var...

Protams šoks būtu!!! noskaidrotu visu cik tālu tas viss ir! un domātu kā ar to tikt galā!! ja man patetiktu, ka atlicis dzīvot tik neilgu laiku, tad... turpinātu dzīvot to laiciņu un izbaudītu dzīvi!!!