Ko jus izvēlētos krīzes situācijās izrunāties ar draugiem vai ar psihologu.

man psihologi nepatīk.droši vien tāpēc,ka viņiem patīk viss.viņi smaida un priecājas par visu pēc kārtas,viņiem katrs viedoklis un uzskats šķiet pareizs.man tā liekas tāda kā sevis mānīšana un ieskaidrošana sev,ka dzīve ir skaista.un to pašu viņi cenšas ieskaidrot saviem pacientiem,bet,tā kā es parasti cenšos stāvēt abām kājām uz zemes,man tādi māņi neder.tad jau cenšos izrunāties ar draugiem.

Skatoties no situācijas, dažreiz ar draugiem, dažreiz ar mammu, dažreiz ar psihalogu!

reizeem pat gribeetos izrunaat visas savas probleemas ar psihologu, tachu nekad to neesmu apmekleejis.

taapeec paarsvaraa vien apspriezhu taas ar draugiem, tachu biezhi ir taada sajuuta, ka ar savaam probleemaam tos vnk nospiezhu... :/

nu tas skatoties kaada situaacija bet es domaaju ka labaak ar draugiem jo draugi tewi paziist labaak nekaa psihologs...nu bet ja draugi nesaprot tad var arii ar psihologu....

Ja jau nu baigaa kriize..un ja jau jautaa padomu te... - tad laikam labaak pie psihalooga...

protam ka draugiem, jo tikai patiesi un īsti draugi ne tikai pazīst tevi pašu, bet spēj arī uzklausīt un reizēm dot padomu... bet reizēm vabūt just patiesi līdzi. bet varbūt kādam arī psihologs palīdz, bet neesmu ar tādiem saskārusies (nav bijis vajadzības)

draudzeni nekad nekādus noslēpumus nestāstītu,kaut kan zinu ka viņa tālak to nieizrunātu,bet pie psihaloga droši vien pusaudza dēla pārejas vecumu...

...gan vienu,gan otru, visļaunāk nedarīt neko.

ar priesteri.