Ko nozime ka tu vienmer ej prom un šķiries uz visiem laikiem, bet pec kada laiciņa esi atkal ar viņu kopa un atkal viss no jauna?

Daudz jau tomēr ir atkarīgs, kas to pasaka un kādā izteiksmē.. Varbūt atraidījums un tajā pašā laikā tikai nokaitināts cilvēks..

šaubos ka to var kāds noturēt,laime ir laime,kur tā vēlas tur iet un uzturas bet palikt tomēr nepaliek

Nē, man tepat ir labi.

darba sakarā tā ir iznācis. bet puišiem savus nr tik viegli nedalu, lai būtu jāgaida tāds, kurš nepiezvanīs.

Tā pēkšņi ne, ja vien nedabū kādu pamatīgu smadzeņu traumu, vai tev neveidojās kāds galvas smadzeņu audzējs un tas parasti neko labu nedod... Cilvēka raksturu maina dzīve, notikumi un tas aizņem laiku. Ja vēlies pats mainīt savu raksturu, pietā ir ļoti cītīgi jāpiestrādā.

Nekad nesaki nekad.(jo dzīvē visādi var gadīties)
Tikai uzticēties sev un tomēr arī paļauties uz intuīciju.(Jo bija nācies smagi vilties pašu tuvākos cilvēkos.Intuīcija mani brīdināja,bet daži mani pārliecināja.Bet tomēr man bija taisnība.)
Un nekad nevajag solīt,(Jo parasti ka apsolu un ne vienmēr tos var izpildīt)
Un nevajag arī salielīt,(ka piem.es neslimoju,vai arī man tv tik vecs un ilgi kalpo.Jo vismaz ar mani ir bijis,ka saliela,tad kaut kas notiekās)
Un vajag reizēm sevi palutināt un mīlēt sevi.
Ja vari,tad izpalīdzi citiem cilvēkiem nokļuvušos nelaimē.
.Ja vajag palīdziet večukiem.Mēs arī kādreiz tādi būsim

var nenotikt pilnīgi nekas un viņš arī var pateikt čau ...

7 minūtes domāju un beidzot man pielēca =D
Tipa "Не опять, а снова" ja?
Da starpības nekādas, prosta cilvēki ākstās -)))

nu, kontaktus es panemu lidz, bet skiet, ka emocijas... es nekad nebiju domajusi, ka pec 2 menesiem man tie cilveki ta pietruks!

Ir bijis daudz labu, kas paliks atmiņā... Vienu tā grūti nosaukt. Katru reizi, kad laukos līdām pa logu ārā, lai patusētu ar saviem paziņām gadījās kāds liels piedzīvojums, piemēram, bija jālec ārā no puišu kopmītnēm pa logu ārā un jāskrien pa puķu dārzu prom ko kājas nes, jo dežurante klauvējās pie durvīm... Ne sliktāka bija arī ciemošanās pie laba drauga anglijā. Es nekad tur nebiju braukusi ar vilcieniem un te man radās fiksā ideja apciemot draugu, jo diemžēl viņš bija saslimis. Mēs, protams, tur nedaudz arī iedzērām... Uz vilcienu nācās lidot vēja spārniem, jo es jau kavējos... Un ja es pirms tam nebūtu iepazinusies ar vienu pusi, kurš arī brauca uz to pilsētu un vakarā ar to pašu vilcienu atpakaļ, tad iespējams, ka arī būtu nokavējusi (tas bija pēdējais transports). Visu ceļu mani mocīja nelaba dūša un nāca virsū miegs. Ja ne tas puisis, tad droši vien būtu aizmigusi un aizbraukusi kaut kur tālāk. Par laimi viss beidzās laimīgi... Arī mans pirmais Lidojums uz UK bija jautrs-   lidoju kopā ar mammas draudzeni. Viņa jau pirms tam bija riktīgi iereibusi, bet lidmašīnā iedzēra vēl. Tad nu es nesapratu no kā man ir bail vairāk- no tā ka lidmašīna nogāzīsies vai arī no tā, ka mana ceļabiedrene apvems mani. Šitādu kaunu piedzīvot...Un lidostā... Ahh.. Tur arī bez jautrībām nevarēja iztikt. Apnika man jau rakstīt.

Man ir tā, ka ikdienā dzīvoju ļoti pelēku dzīvi, bet tad, kad izraujos no rutīnas, tad gan mēdz vis kaut kas notikt.