Ko nu mums darīt, ja ir pārņēmušas pašnāvnieciskas domas?

  realizē savu domu....

kas ar tevi notiek miilo cilveek,tev visi jautaajumi ar skumju noskanu,pasmaidi un padomaa ka nemaz nav tik slikti ,tev tak visa dziive veel prieksaa :)pienaaks arii daudz patiikamaaki mirkli sajaa dziivee :)

vienkārši to neizdarīt! izdarīt pašnāvību ir tizli un pilnīgi stulbi... tas nozīmē, ka cilvēks ir garīgi vājš, ja vienīgo izeju no problēmām redz - pašnāvību...

iesaku izlasiiit vienu rakstinju,varbuut tas ko mainiiis:
Pirmā daļa ir domāta tiem, kas jūtas slikti, tukši vai vientuļi, bet otrā, atvainojos, kad jums ir labi, mani murgi jums nav vajadzīgi, tāpēc otrās daļas nebūs...

Brīdinu, ka, lasot manis rakstīto, tas var šķist pārāk bezsakarīgs un haotisks, taču viss ir tik ļoti "sapludināts" kopā, ka tā tikai liekas, jo katrs vārds turpina un papildina iepriekšējo, bet katra atkāpe paskaidro "kaimiņienes".

Gulēju un lūdzu Dievu, lai Viņš apsola, dod zīmi, ka, izlēkusi pa devītā stāva logu, neizdzīvošu.

Jocīgi, taču es nebaidījos no nāves, bet no dzīves, kas ir tagad, es baidījos BŪT, JĀ, arī negribēju būt, negribēju elpot, ēst, redzēt, negribēju visu to, kas daudziem šķiet ikdienišķs un tik daudziem pietrūkst...

Šodien es lādēju Dievu, jo man nebija nekā asāka par lineālu, lai pārgrieztu vēnas, nedomājiet, ne jau tāpēc, ka filmās tas šķiet tik viegli un kaut kādā veidā stilīgi, bet tāpēc, ka citi redz, ka tev tur iekšā ir tas, kas var sāpēt, un to, ka tas sāp pārāk stipri.

Bet no nāvēm labākā ir noslīkšana, slavas meklētājiem - nāve, kad sabrauc "kruta tačka"- tā jau mūsdienu jaunatne saka...

Man šķiet, ka katrs ir kaut vienreiz iztēlojies savas bēres. es tā daru regulāri, zinu visus, kas atnāks un to, ka labajā pusē sēdēs tie, kas mani cieta un ienīda, bet kreisajā - tire, kas nepazina. Starp abām pusēm būs zālājs, trīstesmit centimetrus gara, plata strēmele, kur sēdēs tie, kas raudās. Lai laista zāli!

Cilvēkiem raaksturīga sevis žēlošana, es rakstu, jo man ir slikti, es gaidu, kad papīra lapa mani apskaus...

Vai esi kādreiz redzējis cilvēku, kurš nezina, kas ir cerība?

Man kaimiņos dzīvo zēns, ar apbrīnojami zilām acīm, viņa skatiens liek apstāties un sastingt, baidoties, ka viņš ieraudzīs, pamanīs amni, šo manu glūnēšanu. Viņš vēl novembrī ir savā pelēkajā krekliņā, sēž uz soliņa un runā ar kaķēnu, viņam nav draugu. Viņa vecāki nevar nopirkt ko siltāku par kreklu.

Bet es žēloju sevi, krai ir daudz vairāk! Cūka, kura cer, ka papīra lapa beidzot apskaus, tā cieši...

Slimnīcā satiku neparasti skaistu zēnu, gaišiem, čirkainiem matiem, domās saucu par pienenīti, viņam bija epilepsija, viņš staroja, smaidīja, viņš bija kurlmēms. Es raudāju, redzot "pienenīti".

Mēs esam laimīgi! Bet stulbi! Ticam, ka baloži ir miera simbols, taču cīņā par barību viņi dzenā gan zvirbuļus, gan glītās zīlītes. Mēs visi gribam būt, pat naivi ticam, ka esam baloži, bet...nekas vairāk par barību nevaram būt.

Un citu bēdas mums ir vienaldzīgas, knābā taču mūs! Nāve - katrs to plāno, bet, cik ir gļēvās barības, kas sevi tādā veidā žēlo!?

vispirms padoma vai nav kads cilvecins kuram tu busi vel vajadzigs.....

Tur var palīdzēt domas par tiem cilvēciņiem kas tevi ļoti mīl...padomā ko viņi jutīs ja to izdarīs,noteikti pārmetīs sev un citiem.... un tas noteikti nav vajadzīgs nevienam!!!

No tā nekļūs vieglāk ne tev,ne tev mīļajiem cilvēkiem. Tikai vairāk sāpināsi apkārtējos cilvēkus..

nevajag tik daudz domāt,vajag......:D:D:D

nu tad jaaizdomaa, kaarties, slicinaaties vai lekt no 12. staava :)))

nu ja nevari iztureet tad ej pakaries vai paargriez veenas-dziive nav domaata prieksh vaajajiem!!!!