Kur ir tā robeža, ka otrs tev sāk riebties?

Bija situācija, ka puisis nelika man mieru - katru vakaru zvanīja, ja necēļu, tad rakstīja sms. Cilvēks normāls, var ar viņu izrunāties, pasmieties, bet tā pārlieku lielā uzmanība no viņa puses sāka kaitināt. Viena reizē, kad viņš zvanīja, man "uzkāpa uz nerviem", pacēlu klausuli...no sākuma normāli runājām, bet tad jau es sarunas laikā pateicu, ka ir apnicīgi un kaitinoši, ka katru vakaru zvana un ja neceļu, tad sūta sms. Un kopš tās reizes ne miņas un ziņas par šo cilvēku.

Pašai nepatīk, ka tā izdarīju, bet visam IR savas robežas! :)

Ja neliek mieru.
Jo tomēr ir jābūt savam laikam, savām interesēm, bet ja tas otrs 24/7 velkās līdz....

Domāju, ka grūti novilkt to robežu, jo lielākoties gadījumos tas nenotiek uzreiz vienā mirklī. Kaut, protams, ir arī ta'di gadījumi, ka var "kā ar nazi" - kāds pateikts/nepateikts vārds, darbība/bezdarbība.

var apriebties ar laiku,nokrist uz nerviem ar savu uzbāzību, un var arī izstrādāt kādu riebeklību un piegriezties vienā mirklī un tad ir viss izlemts- RIEBEKLIS

...kaut kur pie Grebņevas

man he..kaadas divas minuutes ne taadas sarunas vai uzvediibas, ka riebjas jau...man riebjas daudzi...nesleepju...tie kas veel nee...tie savaa veidaa iipashi...

ar apnikumu man riebums nesaistās, drīzāk jau, ja kāds sadara man nepieņemamas lietas, atkārtoti un daudz, tad gan tāds radijums man var sākt riebties.