Kur pazudis dzīvesprieks, kā tas pazūd, kā atgūt?

Tu puika esi jau to sev iestāstijis.
To,ka tev tā ir, jo tu tā visu laiku domā,redz pat kaut kādā ballē tu sēdi,domā tur,gruzies.
Jo ja tu domā jau to prātā to,tā tad tas piepildīsies.
Un takā tu neko citu par sevi nespried,ka esi nolemtais bezmazvai,tev atliek vienīgi kost pirkstos un ciesties.
Bet zini,labāk jau nepails tev,ja tu ilgāk to urēsi iekšā,paliks aizvien sūdīgāk un sūdīgāk,jo tas tevi pārņems aizvien vairāk un vairāk.
Ko tev tur darīt lietas labā.
pirmkārt jau beigt domāt par to visu.
es aeī pa daudz ko domāju,besiju sevi nost,bet vai tas palīdz,nu ne,tas vēl vairāk iedzina mani stūrī.
un tad es vienreiz izdomāju,ka ne,man vienreiz pietiek,es kaut ko lietas labā darīšu.
nevajag jau daudz principā,lai kaut ko mainītu.
vajag kaut ko drusku pamainīt,lai varētu dzīvot savādāk.
ja kaut ko pamainīsi,domāsi savādāk.
Būs vieglāk līdz ar to.
runājot par to,vai tevī kas ieperinājies.
nu nez, drīzāk jau tu pats sevi esi ieperinājis nevis kāds tevī ieperinājies.
jo šīs sajūtas kā tu apraksti,jau nerodas no ieperināšanās,ja tev kas būtut tur ieperinājies,tad tu uzvestos pavisam savādāk.
tādus sūdus parasti izraisa kaut kāda pagātne ko tu parasti velc līdzi, kuru tu negribi atstāt novārtā.
zinu,jo pašam ar tā ir bijis,bet tad mēģināju tikt vaļā,izdevās,viss kārtībā atkal.
Un tad tu viņu velc un velc un tas viss vnk tevī krājās un krājās.
kapēc tā ir parasti ar bijušajām,ka viņas tiek vilktas līdzi,ja viņas tevi ir patriekušas.
jo tu viņu nespēj aizmirst.
tā nespēja aizmirst vnk tev neļauj pieņemt tagadējo.
kapēc ir tā,ka viena tevi patriec ja,tu dabūn citu,bet neesi laimīgs,priecīgs.
tapēc,ka tev labāk patika tā iepriekšējā.
tur arī redz parādās lielā mērā šī parādība,ka tu sevi no iekšpuses grauz un tā cita ir tikai tam,lai nebūtu tukša vieta.
Ko es ar to gribēju tev teikt nu ar to citu,ka atrod,bet gribās to iepriekšējo.
Ka ir jāsakārto un jāaizmirst pagātne,lai varētu būt laimīgs tagadnē un nākotnē.
Jo tev puika jau ar lielā mērā tas ir,ka tu to visu laiku velc līdzi un visur ej ar tādu ideju - skatīšos tālēs un pārdomāšu,jo redz tev pat ballē nav miera,tev tas velkas visur līdzi.

Ja dur ejot baznīcā, jādara ekzorcizma rituāls.

Piekrītu predator teiktajam, ka jābeidz par to domāt, jo tas vēl vairāk pastiprinās depresiju... Labāk domā par to, ko vēlies un kas vēlies būt. Nav ko meklēt atbildi uz tādiem jautājumiem, ka, kas ES esu?, kamdēļ?, ko ta darīt?, jo to tu veido pats... Labāk pieņem faktu, ka esi dzīvespriecīgs, pozitīvs, kā arī esi pateicīgs par to, kas tev ir dots, jo tas liek saprast, ka tik tiešām viss nav tik slikti un beigās jau notiks lietas, par kurām būsi tikai pateicīgs bez neapmierinātības vai nožēlas sajūtu.
Centies rast sevī iekšējo mieru, lai saprastu ko vēlies un lai varētu ko mainīt uz labo pusi... Ļoti svarīgi jau ari ir aizsardzības, gan seno zīmju aizsardzības, gan kāda garīdznieka u.c. Uzskatu, ka tev vajadzētu biežāk apmeklēt baznīcu, jo, iespējams, šīs galvassāpes ir pierādījums tam, ka kāds ļaunais nevēlas, lai tu no viņa tiktu vaļā, zinādams, ka vairs viņam nebūs no kā baroties, viņš izraisa galvassāpes, lai tu domātu, ka tev tur nav vieta un lai nemeklētu palīdzību tur... Man pašam nav konkrēta reliģija kā baptists, luterānis, katolis utt., taču reizēm apmeklēju baznīcu, aizdedzinot tur dažas svecītes(par tuviniekiem, par sevi, par problēmām,lai tās izgaistu līdz ar liesmu, un vienu kā pateicību par to kas man ir dots.. Ticu pārdabiskajam, augstākiem spēkiem, Dievam un pats sev... Galvenais būtu ticība, jo tas ir kā ierocis ar kuru var panākt visu, ko sirds kāro. Kā ir + un - , tā arī ir ticība un šaubas.
Uzskatu, ka ir svarīgi pievērst tādām lietām uzmanību, jo mēs taču paši vēlamies kontrolēt savu dzīvi, nevis ļaut ieslīgt raizēs,problēmās,ciešanās. Mūsdienu cilvēks ir pārāk iegrimis rutīnā,lai beigtu uztraukties par materiālajām vērtībām un citām problēmām, kas viegli pievelk to ļaunumu,dēmonu, kurš viegli barojas no upuriem, rezultātā novedot pie depresijas, kā nekā ievainots upuris, ir viegls upuris. Senāk dzīvē man arī bija līdzīgas situācijas, līdz sāku lasīt psiholoģiskas grāmatas, kas palīdzēja saprast, ka viss nemaz nav tik grūti, kā šķiet.. Tad arī sāku studēt par tādām lietām kā,piemēram, zemapziņu, cilvēka auru, čakrām, garīgām enerģijām mums apkārt, visumu, astrālo pasauli, reiki(sena dziedniecības metode). Apzinoties šīs lietas dzīve kļūst daudz interesantāka..

Es nezinu, man ar galīgi nav dzīves prieka, varbūt tāpēc ka noguris, ziemas nogurums, vitāminu trūkums, ļubestības trūkums

Meklē atbildi savā jautājumā!