Kuru no latviešu mūziķiem Tu dēvētu par 'makaronkāju'? :p

Hmm... Tīru latviešu principā nav. Ja ir, tad ļoti maz. Visiem ir kādas saknes citās tautās. Pasē man rakstīts- latviete.

Renaars Kaupers un Praata Veetra, Igo un Ivo, Habemus, Astro`n`out, Eenas, Andris Erglis, Double Faced Eals.

nu riebjas tas ka koru kari un dziedošās ģiimenes vinā laikaā. GRIBAS redzēt abus bet nēē! :) PATīk koru kari bet patīKA  latvijas zelta talanti.!! :)

Tāpēc ka līdzīgi cilvēki atgrūž viens otru. Cilvēkiem bieži vien sāpīgas ir tās apkārtējo īpašības, kuras ir viņos pašos. Varbūt uzbrūkošā attieksme pret apkārtējiem ir smalki pašanalītisks process. Turklāt, ja padziļina jautājuma satvaru, varētu teikt, ka anonimitāte dod brīvību - cilvēks var beidzot atvērt visus kanāliņus, ļaut plūst visām emocijām, var beidzot dramatizēt. Anonimitāte ļauj iemiesoties jebkurā tēlā, citiem vārdiem sakot, anonimitāte ļauj tēlot. Turklāt cilvēkam jau kopš dzimšanas piemīt teātra instinkts.

LV pusē arī kādreiz bija daudz cilvēku, bet visi vecie ircieši pazuduši...

tew noteikti nakotnee izredzes kluut par latviesu valodas skolotaaju!!!!!

Tu mani iepriecini, progress manāms, sex no rītiem un vakaros nu jau ir tikai pagātne:))).

Viņi dejoja vienu vasaru  -  YouTube links

Dienas skrien uz sastājas nedēļās
Top tik mēnesis rāmāks aizvien
Un tad pienāk tas laiks, kad vairs nedejo
Un kad dienas kā sapītas brien

Abc
Man nevajag Tavu vērtējumu, bet jautājumu pacēli tiešām labu. Es maz lasu laviešu prozu, iemeslus skaties zemāk, bet...
Latviešu literatūra šobrīd nav tik aktuāla un daudzveidīga, nedz arī tik pieejama un interesanta kā citās valodās. Tur gan cenas, gan pieejamība, gan izvēle lielāka.
Principā šī iemesla dēļ es praktiski neklausos latviešu mūziku (stulbi teksti), maz lasu latviešu grāmatas un publicistiku, kaut pats stradāšu literatūras jomā. Gluži vienkārši mums ir pārāk mazs noieta tirgus, bet tas nenozīmē, ka mums nav garīgā potenciāla. Gundega Repše vien ir ko vērta.
Es nerunāšu par Annu Saksi, Regīnu Ezeri, Bellu, Hanbergu, Klāvu Elsbergu, Igoru Vasiļjevu (Lingas brāli), Immermani, Zentu Mauriņu, Imantu Ziedoni, Māri Čaklo, Juri Kronbergu, Ojāru Vācieti, Zigmundu Skujiņu, Marģeru Zariņu, Hariju Heisleru, Leonu Briedi, Viktoru Avotiņu, Vizmu Belševicu, Inesi Zanderi, Velgu Krilli, Amandu Aizpurieti, Ēvu Mārtužu, Ievu Rozi, Māri Melngalvi, Knutu Skujenieku, Kūkoju, Vējānu, Neibartu, Viku (ImKas brāli), Kunnosu, Azārovu, Laimu Līvenu, Baltvilku, Edmundu Zviedri, Indru Ausekli, Kelmī Stalti, Robertu Mūku u.c. vēl daudzus manis nenosauktos, kas ir veidojuši mūsu nacionālo, latvisko pašapzinu, likuši pamatus lai mēs kā tauta spētu pastāvēt.
Es nedomāju, ka problēma ir sižetā, valodā, atēlotajos notikumos. Tā vienkārši ir tikai mūsu pašu vēsture, tāsdienas redzējums, rakstnieka prasme atrauties no faktu uzskaitījuma atēlot notikumus, cilvēku pārdzīvojumus, atainot laiku, apkārtni, sabiedrību, neraugoties uz iekārtu.
Reiz man biblotēkā patrāpījās rokās Jāņa Mauliņa (exdeputāta) grāmata, kura izdota neilgi pēc Atmodas, šķiet 93-95 gada izdevums, un man tā škita un škiet kā pilnīgs murgs un par tādu to uzskatu arī šobrīd. Kā rakstnieks viņš ir pilnīgs nejēga (esmu lasījis arī citus viņa darbus). Murgs, ja to vērtē kā literāru darbu (viņš nespēj atālināties no savas profesijas un sava rokas defekta apraksta,visur bāž iekšā demogrāfijas datus, ir bravurīgs atēlojot savu tikšanos ar VDK utt.), es teiktu, ka tas ir spilgts piemērs KĀ NEVAJAG rakstīt stāstus kā tādus.
Apbrīnojams ir kas cits.  Sīkāk nezinu, bija viņš deputāts vai nebija tobrīd, bet minētajā grāmatā viņš ieklāva šādu sižetu.
Stāsta varonis pavērojis procesus kas notiek Latvijā divus trīs gadus pēc neatkarības atgūšanas, sāk domāt kur viņam griezties, ko brīdināt par tuvojošos katastrofu (KNAB tad vēl nebija), policiju, slepeno dienestu, prezidentu, ko vēl?  Ar šo jautājumu lasītājam tad arī stāsts beidzas.
Ko ar gribēju teikt.
Rakstieks, literāts, publicists pirmkārt ir Pilsonis ar lielo burtu, kurš redz, spēj izprast, analizēt, aprakstīt, viņš Pareģis, tas, kuram nav vienaldzīgi tas, kas notiek apkārt, viņš ir tas kam patiesi sāp viss notiekošais.
YAP, tas bija Nostradāmusa cienīgs nākotnes redzējums Mauliņa versijā, tobrīd ne pārāk interesants stāsts, bet tika rakstīts no mūsdienu (to dienu) redzējuma.
Man, pašlaik un vispār, ir grūti uztvert cita mūsdienu rakstnieka darbu, jo tas nav MANS redzējums un tāpēc šķiet dīvains, savāds, nepieņemams.
Es apbrīnoju Māru Zālīti, Knutu Skujenieku, Gundegu Repši un vēl daudzus literatūras kritiķus un recenzentus, kuru darbs ir lasīt mūsdienu stāstus, par spēju apspiest savas emocijas, bet viņi ir profesionāļi. Tāds ir arī Viktors Avotiņš, mans draugs, kura darbu ar jaunajiem autoriem esmu bieži redzējis.  
YAP, internets nokauj grāmatu, redzu to katru dienu pat ģimenē, bet ko padarīsi?
Man, piemēram, mājās ir visas Doncovas grāmatas, ir arī netā novilktās (ir iespēja izvejot automātiski visas ēdienu receptes utt.), bet labāk patīk lasīt dzīvajā no papīra.
Ir jau vēl cita problēma latviešu literatūras sakarā. Tie ir „action” kas dominē TV, filmās, grāmatās. Tas ir detektīvs, bojeviki, mistika un fentazi tipa stāsti. Stāsti, kas atrauti no reālas dzīves un ataino mūsu nepiepildītos sapņus, bet ne realitāti. Tie ir kā rozā brilles mūsu jūtām, pasaules izpratnei.
Nu ja, ieskrējos te ar tekstu, bet arī mani kaitina, ka man nav iespēju lasīt, varbūt izprast un izdaudīt, citus latviešu autorus. Rakstīt par mūsdienām ir grūti, interesanti, bet tā ir gandrīz vai dokumentālistika.