Ne jau nacionalitāte ir noteicošā, kaut arī tā ļoti izpaužas raksturā un temperimentā - Kuras tautības tev ir tuvākas?

Pati esmu latgaliete un ar latgaliešiem man visvieglāk.
Mums piemīt latviešu pieticība, bet arī slāvu temperaments un atklātība tā labākajās izpausmēs.
Braucot cauri Latgalei, ja gadās izslāpt vai izsalkt, latgaliešu vecīši vienmēr piedāvās pienu, sieru un sirsnīgus stāstus (ja vien neuzrausieties uz
dzērājiem vai psihiem). Vecītis izvilks akordeonu, vecenīte izceps pankūkas, iedos savu speķīti ar dārza labumiem pat tad, ja tevi nemaz nepazīst. :) Tīrajos latviešos man traucē tas pārlieku lielais mierīgums, stagnācija, ierautība sevī, arī viņu homoru nesaprotu (tipisks piemērs - man riebjas Sirdsmīļā Monika un Saldis pārītis, to humoru es vnk nesaprotu un neuzskatu par humoru), bet kopumā saprotos labi, jo viņi ir jauki, ja vien nemēģina noēst viens otru.
Patīk arī lietuvieši, jo viņi ir līdzīgi mums. Briti patīk ar savu vulgaritāti un bezkaunību, bet ilgi viņus izturēt nevar. Vācieši patīk ar pieklājību
un ieturētību. Ir gadījies satikt āfrikāņus, bet tie pārāk izsalkuši uz mums - baltajām sievietēm -, tādēļ bija grūti izprast viņus dziļāk.
Francūži priekš manis par šerpu - izvirtuši un pārlieku atklātas domas un runas par seksu (un ne tikai domas).

nevina nav tuvāka vai tālāka, ja neesi galīgs tizlenis tad spēsi atrast kopīgu valodu ar visām...

po kāda tautība ka tik cilvēks

Vairākām nacionalitātēm var būt viena (ļoti tuva/līdzīga) mentalitāte, pie tam, vienmēr arī mentalitātes un nācijas ietvaros var būt "izlecošās vērtības", jeb - kāds, kuram nav tik izteikts tas raksturs un domāšana, kā viņa tautības pārstāvjiem, utt.
Uzskatu, ka jautājums vairāk attiecās uz mentalitātēm.

Ļoti lielu kontrastu jūtu savā un tuvo austrumu tautu mentalitātē. Saprasties, protams, var mēģināt, bet sevišķu baudījumu komunikācija nesniedz.

Vidusjūras reģions, Pirenejas - Ļoti jauki cilvēki protams, tiešām forši, bet ne ilgā laika periodā, manai ziemeļnieces mierīgajai dabai tas ilgstoši nav izturams.


Šo tematu protams var tālu izvērst, bet nudien nedomāju, ka būtu tam nepieciešamība.

Kaut kā gluži vienalga. Vismaz šorīt.

Man liekas ka nav nozīmes kādas tautības cilvēks, galvenais kas dvēselē.

Es nešķiroju cilvēkus pēc viņu tautības,-dvēsele,attieksme.

Tā kā pats esmu jauktenis, tad man nav pretenziju ne pret vienu tautību, bet pret atseviškiem subjektiem. (Ģimenē, kā sak, ne bez ĪPAŠAJIEM :D)
Latviešu -no tā neaizbēgt un kaut paši daudz "rejam uz savu sugu", arī starp latviešiem ir superīgi, kolosāli cilvēki ar savu stāju/raksturu, sirdsgudrību utt...
Latgaļi, slāvi, austrumu tautas, somi, franči, itāļi, spāņi, īri, skoti, velk patusēt uz Austrāliju (aborigēni man ne īpaši interesē) un Meksiku, un man grūti pateikt, kāpēc.
Kas nepiesaista - angļi, vācieši, zviedri.

Skandināvi, nīderlandieši un īri. Sķiet tādi prātīgāki, māk dzīvot labi (un arī strādāt labi) un nav tik skaļi visā, ko dara.