Platons kādreiz rakstījis...

„ ...Cilvēces sākumos vīrieši nav bijuši tādi kā šodien. Ir bijusi tikai viena būtne, neliela auguma, īsu kaklu, bet galvai bijušas divas sejas, kas skatījušās katra uz savu pusi. It kā divi cilvēki būtu saspiesti kopā ar mugurām un tiem būtu divi pretēji dzimumi, četras rokas un četras kājas.
Taču griķu dievi bijuši greizsirdīgi. Tie uzskatīja, ka radība ar četrām rokām strādā pārāk labi. Ka divas uz pretējām pusēm vērstās sejas vienmēr nodrošina modrību un neļāva nemanīti uzbrukt. Ka uz četrām kājām vieglāk nostāvēt un nostaigāt lielākus gabalus. Un pats bīstamākais – šādai divdzimumu būtnei nevajadzēja partneri, lai uz zemes vairotu sev līdzīgos.
Tad Zevs lēma: „Man ir plāns, kā šiem mirstīgajiem atņemt daļu viņu spēka.” Un ar zibens šķēpu pāršķēla radību divās daļās, radīdams vīrieti un sievieti.
Tā zemes iedzīvotāju skaits strauji pieauga, bet cilvēku spēki kļuva vājāki. Cilvēki bija apjukuši, viņiem no jauna vajadzēja meklēt pazudušo otro pusi, no jauna piekļaujot to sev klāt un šajā sakļāvienā atgūt bijušos spēkus, spēju pamanīt nodevību, atgūt izturību garos pārgājienos un pacietību smagos darbos. Apskāvienu, kurā divi cilvēki atkal kļūst par vienu, mēs saucam par seksu. ”
Skaisti.... Ja ticēt Platonam, tad visas mūsu šaubas, bažas, ilgas, cerības...asaras... izraisa vienas (pilnīgi neatkarīgas, bet tajā pašā laikā – kas gan var būt vēl atkarīgāks?!) sastāvdaļas trūkums. Brīžiem mēs stundām ilgi varam nosēdēt, raugoties sveču liesmās, zvaigznēs, rietošajos saules staros vai ūdens bezgalīgajās dzīlēs un domājot par to, kā mums allaž trūkst, par netveramo pilnības mirkli, par laimi, kuru nebijām/ neesam/nebūsim varējuši noķert aiz astes. Zinot atbildi uz mūžam mokošo jautājumu, mēs tomēr nebeidzam to vēl un vēlreiz uzdot. Katrreiz saņemot vai nu aplamu vai gaužām aptuvenu, universālu atbildi.
Protams, arī Platons ir mēģinājis rast atbildi. Man nav tiesību apšaubīt „viņa atbildi”(ja viņš to pieņem, tad tā ir pareiza). Bet man šī atbilde nav pilnīga...Kā ir ar tevi?! =)
Jā, patiesība ir tā, ka mēs jau piedzimstam ar mērķi rast zaudēto, nomaldījušos daļiņu no sevis, kas var atrasties k-kur otrā pasaules malā, bet var atrasties arī tepat aiz sienas koju/dzīvokļa istabiņā... Šai patiesībai iztrūkst viens mehānisma posmiņš. Arī Patiesība ir tikai un vienīgi pusīte no sākotnējās radības. Arī Patiesība meklē savu „daļiņu”. Universālā Patiesība meklē savu Subjektīvo skatījumu uz to.
Mēs visi cenšamies sasniegt pilnību. Arī patiesība cenšas. Pilnību nav iespējams sasniegt neapvienojot šīs divas pusītes. Tāpēc – katram savs ceļš uz pilnību, katram sava pilnība...

Harald, ja nemaldos, tad Platons neko tml. par mīlestību uz sievieti nav teicis(sorry, maldos gan, tā ir tava interpretācija=)). Viņš tikai uzskatījis, ka pastāv mīlestība starp sievieti un vīrieti, kas parasti ir miesiska, kurā veidojas miesas auglis; pastāv mīlestība starp vīriešiem (homoseksuālisms mūsdienu izpratnē?...nu apmēram!), kuri rada gara bērnus un šī mīlestība bija vērtējama daudz augstāk jau tāpēc vien, ka garabērns ir/var kļūt mūžīgs (ievēroji, ka geji parasti pieder radošo, māksliniecisko cilvēku tipam?)... un ir arī PLATONISKĀ mīlestība... Manuprāt tā ir idealizēta mīlestība, idejas mīlestība, MĪLESTĪBA pēc neaizsniedzamā. Šķiet, ka līdzīgi kompleksiem, arī platoniskā mīlestība attīsta cilvēku...