Kā kļūt par harizmātisku personu?Nu.. Jā, itkā jau ir tā, ka ar ko daba apveltījusi, ar to jādzīvo, bet, cītīgi strādājot, cilvēks var sevi mainīt. Un zini kā, ir jāsāk pašam ar sevi. Kā cilvēks par sevi izsakās, kā pret sevi attiecās, tā arī to tiecas darīt citi. Ja, piemēram, meitene visu laiku ķiķinās, teiks- no ko jau es, es taču esmu blonda,- tad arī apkārtējo viņu uztvers kā blondu ķiķinātāju. Pavēro, kādi ir harizmātiski cilvēki un sāc arī tu domāt, ka tu esi tāds. Domā kā uzvesties un uzvedies kā domā. Harizma nenāks vienas dienas laikā, bet, manuprāt, ja ļoti vēlas un cītīgi piestrādā, tad to var attīstīt.
Vai uzskatat sevi par uzticamu personu un draugu citiem? Šis jautājums nav tik viennozīmīgs. Man tuvi cilvēki skaidri zina, ka es savu vārdu turu. Arī tad, ja man tas vairs nav izdevīgi, ja būšu apsolījusi, tad solītais jāizdara. Tātad ,no šī aspekta uz manīm vienmēr var paļauties. Bet ja sapratīšu, ka mani izmanto, reakcija būs tūlītēja un nežēlīga. Draugu man nav daudz. Lai arī tiekamies reti, garīgais kontakts ir kā ķīla, ka pat pēc daudziem gadiem ,viens otru sapratīsim no pusvārda. Mūs nesaista sadzīve, viens par otra dzīvēm nebūt tik daudz nezinam, bet satiekoties, prieks par tikšanos ir ir tiešām neviltots. Mēs esam līdzīgi domājoši, bet laikam jau interese ,kurš ar kuru guļ un kāda atmosfēra kuram darbā , mūsu sarunās neparādās, bet esmu droša, ka lai kur arī būtu, ja man vai kādam no maniem draugiem kas notiktu, palīdzība nāks nekavējoties. Ir bijis, ka kādam no mums ir ļoti slikti, bet otram dvēselē nelienam, jo esam vienlīdz lepni, lai neizplūstu sīkumos. Dažkārt pietiek ar drauga klātbūtni, lai atgūtu līdzsvaru. Esmu palīdzējusi daudz un nesautīgi saviem līdzcilvēkiem, un nekad to nenoguršu darīt, ja vien tas būs manos spēkos. Draugs , tas ir kas vairāk, kā kolēģis, simpātija, vai tusiņa biedrs. Tas ir nopietni. Un man prieks, ka man tādi ir.:))
