Suņi un visi pārējie četrkājainie to laikam sajūtot?

Jā, protams. Ir, kas aizbēg, ir, kas līdz pēdējam skatās ar uzticības un mīļuma pilnām acīm un gaida no sava saimnieka.. cer... :(
Par cilvēkiem.. Nevaru teikt par visiem cilvēkiem, bet par sevi - jā, domāju, to nevar nejust. Var just arī vairāk - kāpēc esi vajadzīgs - vai simpātija, vai izdevīgums, vai "ielāpa" loma.. visādi. Dažreiz gan to izjušanu izmaina paša emocijas, jūtas, teiksim -"rozā brilles", radot maldīgu iespaidu.
Jā, ir dzīvē bijušas izmaiņas - kāda bija mana reakcija -tas bija atkarīgs no attiecību veida (tuvas, darba, hobiji u.c.) jūtu, simpātiju dziļuma, mana vecuma (stulbuma pakāpes), droši vien citiem faktoriem. (Tev te 10 atseviški smuki jautājumi sanāk -bet nē, kā parasti, vienā katlā un ta pi..ies, tauta, kā gribi   )
Mainās , protams, mana pasniegšana, viņas vai viņa pasniegšana utt.. Kāda reakcija!? - dažāda. Tik ar gadiem tā nomierinās , jo saproti, kas ir gājējs, tas aizies. Uz ecēšām vairs nelecu - ja  gribēs atgriezties, atgriezīsies. Jautājums cits - vai būs atpakaļpieņemšana. Atpakaļpieņemšana var notikt, bet man jau tas smaids var būt savādāks un tā cilvēka loma manā dzīvē jau var gadīties cita.  

Paskaties uz manu purniņu
Kad biju jauns, tad pie Pētera Pāvila baznīcas nāca arī viens metīss spēlēties tēva un dēla pavadībā un sunci saukāja par maitu, sūdu utt. Boss viņiem pieprasīja attiekties ar cieņu pret cunci un trīs mēmešu laikā viņa raksturs mainījās un kļuva mīlīgs un paklausīgs
Cilvēks jau neko neatšķiras no citiem dzīvniekiem un arī viņam patīk cieņa un glāsti

Nezinu vai jūtu vai esmu vajadzīga.. Bet parasti jau pirmajā tikšanās reizē sajūtu, vai man tas cilvēks turpmāk patiks vai nē.. vairākas reizes pierādījies, ka šim iespaidam jāuzticas, pat tad, ja ārēji cilvēks ir laipns, jauks u.tml. ..

hm, pašpietiekams cilvēks, suns arī bez bez tās vajadzības jutīsies labi.
var jau vislaik staigāt apkārt to uzmanību un mīlestību gaidot.