Tā tad kas būtu,ja būtu tāda situācija?(tur iekšā)

nu tas jau viennozīmīgi,ka meklētu,pieradumam liels spēks,tas ir tāpat kā,piem. ar telefonu,tad kad tev viņš ir,tad var pat nezvanīt,nedod Dievs pazudīs,(piedodiet par neizdevušos joku)
Tapēc jau mēs viens otram esam,lai viens par otru rupētos un ,ja vajag, kreņķētos.........

Nezinu cik esmu nozīmīgs un negrasos to pārbaudīt, ja tomēr būšu nozīmīgs, tad negribētu, lai mīļotais cilvēks meklētu mani, jo neuzskatu, ka k-kas tāds ir jānodara otram..

Ak vai. Pirms pāris dienām tieši mans puisis šitā bija pazudis. Vienkārši nepārnāca no pasēdēšanas ar draugu solītajā laikā. Pamodos 5os no rīta, bet viņa vēl nebija. Viņš solīja līdz vieniem naktī būt mājās. Es viņam zvanīju kādas reizes 15, bet viņš neatbildēja. Es jau biju gatava viņu iet meklēt, bet ģērbjoties sapratu, ka es taču nezinu kur viņu Rīgā atrast, jo viņš jau nebija teicis, ar kādu draugu tiksies un uz kurieni ies. Tad es arī aizdomājos par šo jautājumu.

Un zini ko, man grūti uz to atbildēt. It kā jau es viņam esmu ļoti svarīga, bet es tiešām nezinu ko viņš darītu, ja es pazustu. Ja tas būtu no rīta, tad noteikti neuztrauktos, jo es jau vienmēr ceļos pirmā, jo vajag izbrukt uz lekcijām, aiziet uz veikalu... Bet ja es nebrīdinot neatgrieztos vakarā atpakaļ? Nezinu. Es vienmēr esmu viņam bijusi sasniedzama. Nav bijusi vēlme viņu tā mocīt, tāpēc atbilde kaut kā nenāk prātā.

Lai dara, ko grib, tikai lai manu šņabi neaiztiek. Domāju, nekreņķēsies, jo es vienmēr atgriežos -pakaļ šņabim.  

....izmanto momentu un izbaudi klusumu. Tas palīdz. Ja pazudušais ir tā vērts, tad gan jau, ka atnāks