Tev bieži uznāk vēlme kādu samīļot vienkārši tāpat? :) Un ko?

Tavs jautājusm šoreiz īsti neiet kopā ar papildinājumu - manuprāt!, protams.
Senais lozungs -BE SIMPLE - tikai divi vārdiņi, bet cik daudz jēgas, vesels stāsts, vesela filosofija! Papildinājumā vairāk, škiet, runa par to, kā gūt laimes izjūtu..sātu :) no mazumiņa. To grūti saprast, ja dzīvojis labos apstākļos, mīlēts un lolots...un tapis Misters Mazais Egoists.    kaut varbūt tamdēļ dzīve šad tad mūs iemet sūdu bedrē, lai prastu novērtēt un izbaudīt kaut pa retam (it kā) ikdienišķas lietas,   bet patiesi vērtīgas un skaistas.

It kā savā ziņā vienkārša, bet tajā pašā brīdī nenormāli sarežģīta... Gandrīz jau kā roko teica...

Par visu šajā dzīvē ir jāmaksā - ja vēlies ko vienu, tad samaksā ar atteikšanos no kā cita...
Parasti, kad nonākam šādas izvēles priekšā, tad sākam vairāk apzināties tās vērtības, kas mums ir, un dzīve mums liek saprast, kas ir svarīgāks...

Vārds ir vienkāršs, bet būt par īstu draugu nav vienkārši, ja jau reiz to patieso draugu ir tik maz...

pavtoraju dla asobo tupyh....

Hmm..Iespējams,ka tajā momentā cilvēks izvērtē savu dzīvi.
Vismaz man tā ir bijis,kad ikdienā mēnesi pēc mēneša ir skriets,iets un darīts (mēs vispār dzīvojam tādā steidzīgā laikmetā,kad nekam neatliek vaļas,arī pašam sev) un tad pēkšņi manī kāds pēkšņi saka-"stop!" un es arī apstājos un atskatos uz lietām,analizēju tās,izvērtēju,kas bijis pareizs,kas-nē. Protams no malas tas ir pamanāms,jo palieku klusa,mazāk smaidu,bieži vien skatos vienā punktā stiklainām acīm un nedzirdu,kas notiek apkārt un kad man pajautā,kas noticis,tad protams atbildu- "viss kārtībā". Un  tas tā arī ir! Jo vismaz man tā ir sevis analizēšana un otrs tur tāpat nespēs nekā palīdzēt. Parasti šāds dvēseles stāvoklis neilgst vairāk par vienu,divām dienām. Bet jāpatur prātā arī depresijas gadījumi,kad var iestāties apātija pret visu un visiem...Tad gan vajadzētu otram būt uzmanīgam un nepieļaut ieslīgt tajā arvien dziļāk.
Ceru,ka izlobīji manu domu,ko vēlējos tev pasniegt. :)

  Ja kāds zin, jo ir LV valodas skolotājs
Domā, skolotāji glabā kādu nenormālu noslēpumu no saviem skolēniem par Jāņa Pliekšāna paša izvēlēto pseidonīmu!?  Diez vai..
Tam vīram bija daudz psiholoģisku traumu jau no agras bērnības, izvēlējies šo pseidonīmu , (it kā) izmantojot kādu mistiskas dievības nosaukumu.
Tas nav ne vārds, ne uzvārds - pseidonīms ir pseidonīms, kaut izstiepies. Nepārrakstīšu.
Ja runājam kā par aizvietojumu (pats izdomāju, tas nav oficiāls termins šajā gadījumā), tad parasti to izmanto uzvāda vietā. Vai vienu pašu pseidonīmu.

Ja cilvēkam "īstais" ir tas, kurš negaida, bet iet klāt un rīkojas, tad viņam ir paveicies, bet ja viņa "īstais" gaida tāpat kā viņš, kad "īstais" pats atradīsies, tad tiešām pastāv iespēja savu "īsto" nekad nesagaidīt.
Vai no mana murgojuma vispār kaut ko varēja saprast?

Kepčik tev jau nodarbe prosta tak ejot pa ielu sen ir atklāta... meiteņu dibenu aplūkošana. :) Tas tāpat kā darot visas iepriekš nosauktās lietas var novest kontaktā ar kādu stabu vai pretīmnācēju. :):D