Vai Tev ir gadījies par mata tiesu izglābties no tieša zibens spēriena? Un kas jādara ar cilvēku, kuru sasper?

Izglābies neesmu, bet reiz pīļu medībās mani gandrīz nošāva. Nav jau tā, ka es baigi izskatītos līdzīgs pīlei, bet blandījos apkārt pa to mežu kur visi pīles šauj un viens tajā brīdī sašāvis pīli pagaidīja, kad tā nolaižas un piešāva. Pīle atradās gandrīz starp mums abiem. Kad mednieks ieraudzīja, ka es atrodos tikai pusotra metra attālumā no vietas, kur tikko aizlidoja skrotis, viņš bija pārāk pārbijies, lai lamātos. Bet es biju pārāk sīks, lai sabītos un mierīgi gāju atpakaļ.

Īstenībā minimālas, jo statistika rāda, ka tādu ir maz, kā nekā miljons volti un figviņzin cik daudzpadsmit ampēri. Būtībā viss ir atkarīgs no apstākļiem, sakritībām un arī laimes. Ja gribi palikt dzīvs pēc spēriena, jābūt nosacījumam ka strāva nedrīkst iziet caur ķermeni (tad būs genoht), respektīvi, par cik stāva izvēlas vieglāko ceļu, jeb precīzāk ar mazāko pretestību, tad ķermeņa virsmai elektrību jāvada labāk nekā pašam ķermenim. Tāpēc līdz spērienam jāpaspēj būt slapjam, vai jāuzvelk Faradeja būris, un laikam nedrīkst būt šmigā.

kroksim aatrums ir 15km/h, SKRIEN! tik ne pie citiem krokodiliem

Noteikti palekots, ja vien tas ko daudz līdzētu!
Ja izdzīvotu, tad noteikti atrastos slimnīcā smagā stāvoklī un tad būtu intresanti pavērot, kas atnāks ciemos un kam esi svarīgs! :)

Vismaz 2 reizes: pirmajā reizē, kad mani bērnībā notrieca auto, un otrajā reizē, kad sadzēros miegazāles, jo biju zaudējusi dzīves jēgu, un tad es divas dienas nevarēju pamosties.

emmm es reiz kapnju telpa ieraudziju ka mans kakjis nokjeris mazu peliti un vinja aizvien vel dziva un palikas zhel ka vinja piks tada es atnjemu kakjim un kamer skreju leja pa kapnem shee man iekoda un es vinju nometu pie zemes un shi pipec!! tas bija tik sen un es aizvien nevaru aizmirst jo jutos vainiga kaut gan nenodariju ar  nodomu!!!

http://www.ibook.lv/BD_latviesu-valoda-10-12-klasei-rita.aspx?BID=a7647242-9410-4ba4-b9d1-55744aa85674
šeit pa 80sanķikiem pārdod :)

Sākas cīņ par ietekmi.

Vienreiz sanāca tā ka ar draudzeni skrējām uz vilcienu, draudzene tik paguva ielikt vienu kāju vilcienā, kad vilciena durvis aizvērās, tas sāka braukt un vilka manu draudzeni līdzi, fū par laimi paspēju viņu laikus izraut, jo vilciens nemaz i netaisījās apstāties... Vēl ejot ziemas vakarā no stacijas uz kojām, redzēju pieturā tusējam vienu jauniešu baru. Tieši pirms manis gāja viens džekiņš, kas arī mācijās manā skolā tikai pēc pamatskolas (mēs par mazajiem viņus saucām:)), te pēkšņi viens no tā bara ap gadiem 20 sāka piesieties tam mazajam, nu varēja redzēt ka viņam dūres uz kaušanos vien jau niez, lieki teikt, ka tas mazais kekss tiktu riktīgi atspārdīts šajā nevienlīdzīgajā cīņā- nu ko- kaut gan nebijām pazīstami,me paātrināja soli, piegāja tam mazajam klāt un sāku ar viņu runāt kā vecu čomu, vēl viņam elkonī ieķēros un savā ātrajā gaitā vilku viņu līdzi, tas idiots pat attapties nepaspēja- laikam ko tādu nebija gaidījis... Īstenībā es 100% piekrītu tam, ka vienaldzība ir tā, kas nogalina...