Vai bieži sev saki"'kāpēc man tā neiet""?

Nē, neprasu, jo zinu iemeslus, kad man neiet. Tad kad nesavaldu savu dullo dabu.   Jā, dažreiz sanāk diezgan bargi par to maksāt, bet cenšos to uztvert kā kārtējo pārbaudījumu (diemžēl arī man tuvākajiem cilvēkiem - vot tad nepatīkami).

esu samierinaajies ar to ,man apnika kaut ko dariit taapat viss caur d***u sanaak!!!man naw lemt izbaudiit laimi!!!!baudiisu nelaimi,i piedraazt!!!

-domās jā..bet sūdzēties jau nau kam-lai kāds varētu dzīvot zaļi un gulēt spa pavijonos,..-kādam ir arī jābūt pašā apakšā,lai "izredzētajiem"būtu uz kā pakāpties..-tur nu neko nepadarīsi-vienmēr tā ir bijis un diemžēl tā arī paliks..

vairs nee, jau sen, ljoti sen, kad sapratu ka ar mani tam ir taa jaanotiek.

Pie visiem mēsliem, kas ar mani notiek, esmu vainīga vien es pati lielākā vai mazākā mērā.... un jēgas no tā jautājuma nav, jo nekas nenotiek bez iemesla.

ne jo viss kas notiekas notiek ar kautkadu meerki un nozimi uun tu pats neesi pie ta vainigs tu vari to tikai ietekmeti lidz ar to es sev nesaku ,,kāpēc man tā neiet" jo pienemu visu ka ir un megininu visu negativo kas notiekas ietekmeti lai butu pozitivak un samierinaties ar iznakumu jepkura gadijuma :)

Ne labak vēl reizi saku ka viss ir labi un atceros kas labs noticis pedeja laika

ir gadījies. it īpaši bieži tas notiek, ja es kaut ko saceros, bet beigās notiek pavisam ne tā, kā bija domāt... kādu citu ārēju apstākļu dēļ.

Filmu The Secret esi redzējusi? Varbūt iemesls ir domās. http://magov.net/blogs/item/43/

Es biezi sev saku:"Kapec ar mani? Kam man tas viss? Nafigam ta notiek?"

Pedejas dienas es elpoju un atgadinu sev nemitigi:"Es esmu miers!"

pie sevis domas ja
bet tie ir pa sikumiem un protams dazreiz nemaz neieta....
bet taa ne
jo varbut ta nemaz nedomaju..