Vai ir bijusi tada sajuta,ka jutaties,ka norauta lapa veja?

Ar dažādiem epitetiem var aprakstīt sajūtas, bet laikam visspligtākā bija tāda, ka savā izmisumā gāju pa Brīvības ielu un likās esmu nometusi visas savas bruņas. Viss kas nāca pretī kopā ar vēju, škita, iet caur mani, kā caur caurduri.... Jau otrā dienā biju slimnīcā, ar dīvainu diagnozi priekš manis. Nekad nebiju sūdzējusies par kuņģi. Pēkšņi ,gastrīta uzplaiksnījums, turklāt ļoti sakāpinātā veidā, tika konstatēts kā hroniska gastrīta uzliesmojums. Slimnīcā pagulēju, savācu domas. Izdarīju secinājumus, un atradu spēkus emocionāli savākties. Ārstam par izbrīnu, nododdot nākošās analīzes par gastrīta pazīmēm nekas neliecināja... Tā jau ir, visas vainas sākas galvā...

Ir gadījies justies kā noplēstai lapai no krūmiem kas tuvojas plikai pakaļai... bet nu vējā plivināties nav gadījies

Jaa, vienreiz taa biju iedzeerusi, ka pamozhoties man taa gaaja uz rinjkji, ka vareetu teikt, ka biju arii lapa veejaa...

jaa.. istenibaa ka lapai kura lido uz ugunskura pusi.. ;(

jap jap\

nop nop

man liekas, ka ir.

Jā - es nolaidos uz zemes.

ja,un diezgan biezi

Nē, tādu brīvību nekad neesmu izjutusi, ka varētu kā norauta lapa lidot, kur vien vēlos.

jap. tad kad izšķīros ar bijušo... jutos kā pamatu zem kājām zaudējusi, kā plivinoties kkur...