Vai ir kādreiz bijis brīdis, kad esat vēlējušies raudāt, bet kkas liedz to darīt? Ko jūs darata šādos brīžos?

Jā, gadās diezgan bieži. Pēdējā reize bija šodien pl. 14.10. Sēdēju vienas cacas kabinetā, vajadzēja viņas parakstu uz rīkojuma, kuru visu rītu gatavoju. Darbs bija ieguldīts daudz, bet šitā ***** kārtējo reizi atrod,kur piesieties un sasvītrot, kā rezultātā daļa darba bija sačakarēta vienas "gudrītes" dēļ!!!   Darbā nupat smags periods, nervi netur. Izgāju no kabineta un asaras pašas sāka līt! Trakākais šādos brīžos ir tad, ja kāds pajautā, kas noticis. Kolēģes pajautāja, un es pie datora prost izplūdu konkrētās asarās! Šodiena ir viena skriešana un bezsakars! It kā visu laiku strādāju kā nēģeris, bet uz priekšu gandrīz nekas neiet!! Tāda spriedze,ka nu tikai.. Motors sāk streikot

Man tā bieži ir, kad mūzikas skolā nervi netur, kad visu laiku maina programmu, un es nespēju izsekot līdz kas ko kur kad? un tad es knapi turos, jo netaisos raudāt.

Jā, man tā ir kad es gribu raudāt, bet kaut kā neraudās. Baigi intresanti īstenībā...  

Ciešos līdz pēdējam, bet asaras valdīt nespēju. Tādus gadījumus var uz pirkstiem saskaitīt. Esmu emocionāla.

parsvara pati liedzu sev raudat, jo uzskatu, ka ja raudashu, tad izradiishu citiem savu vajumu. varbut tas ir mulkiigi, bet....:)

neko es vnk fiziski nesmu spejigs raudat kopss 10 gadu  vecuma ..

Parasti liedz tas, ka atrodos sabiedriskā vietā...cenšos citiem neizrādīt savu vājumu... raudu reti, un tikai tad, kad nu galīgi neiet... nav spēku, u.t.t.

Jā, man tā ir bijis bieži, tad es vienkārši sev saku, ka esmu stipra, ka es neraudāšu, ka tas jau nav pasaules gals un es to izturēšu...sažnaudzu rokas dūrēs un turos, jo esmu taču stipra

ir un bieži.parasti kāds iztraucē, vai sāk pa ātru mierināt. :)
ja gribas raudāt, neturi iekšā, ieej kaut toletētikai piemērs), lai neviens netraucē un ļauj vaļu emocijām, jo pēctam taku ir vieglāk. :)
piemēram: pa retam man tā ir bijis matemātikā, vnk neizprotama viela un tā kaitina ka nesaprotu-gribas gan raudāt un smiet reizē, smiet par to, ka raudu, jo nesaprotu, īstenībā, tas vajadzētu būtu pēdējais par ko vajadzētu tik dikti uztraukties, bet mani vāļie nervi, ai,ai!!tad mani aptur tas, ka apskatos visapkārt un nodomāju, mēs visi k-ko tādu darām 1.o reizi(nu kā jau jauno vielu) un kāpēc lai es raudātu, ja pārējie pa mani nesaprot ne sū**(atvainojos par izteicienu) vairāk. :D

nu man ir tā ka asaru vnk nav.
tad vnk sēžu un besījos un lamājos

ja man arī tā ir bijis... bet tas  neapstādina mani domāt pat to kpc es gribu raudāt :(

gadās, bet es ciest nevaru ka mani mierina, tāpēc es turos ar visiem spēkiem lai tikai kāds nemanītu manu skumju un nemestos par lielo mierinātāju. Ko daru? izliekos ka viss ok, cik nu tas ir manos spēkos....

ir gadījies
parasti midžinu acis un cenšos domāt par ko citu, it ka ''atlieku'' asaru pie malas brīdim kad varēs  
līdz šim izdevies

cenšos apvaldīt.

jaa ir.... neraudu....

Man raudāt liedz apkārtējo skatieni uz ielas...