Vai ir kads-kada kas jums loti loti pietruks?

Mana vecmamma - viņa arī ir mirusi; kad viņa bija dzīva, nekad mūžā nebūtu domājusi, ka tik ļoti gribēšu viņu kaut vai tikai ieraudzīt tad, kad viņas vairs nebūs starp dzīvajiem.

Noteikti mana mamma - kaut arī ikdienā nāvīgi bieži kašķējamies, es zinu, ka es salūzīšu, ja viņas nebūs ar mani.

Protams, arī mans mīļais peciņš, mans puisis.

Mīļums
un
mirušais draugs.

Dzīvos var vienmēr dabūt ciet, bet aizgājušos - tik cik spilgtas ir mūsu atmiņas. Vectēvs un vecmamma.

Laikam jau onkulis.

vienmēr atcerēšos kā viņš smējās un bieži ķircināja mani. Ļoti sāpīgi bija dzirdēt, ka viņš nošāvās un cilvēki jau man ( un mamai) izteica līdzjūtību man pašai nezinot, kas bija noticis.

ir tādi daži,kuri trūkst,bet jādzīvo vien tālāk neko padarīt.

ja par aizgājējiem, tad ļoti pietrūkst vecmammas, viņas labā padoma, pukstēšana un vectēva un viņa lielais čaklums ...

Tāpat kā lielākajai daļai irciešu,arī man pietrūkst vecātēva un vecmāmuļu.
Bet tikpat ļoti man pietrūkst manas labākās draudzenes,kura pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Kādreiz kad gribas aizšaut uz kādu klubiņu kā vecajos labajos laikos un...arī telefona sarunas nav viens un tas pats,kad sirsniņa pilna...

dzimtenes Latvijas iespejams.
Bet nu nav gtur ko lovit paslaik :D

man nekas netrukst, visi naak un aiziet ar to jasamierinaas