Vai ir psihologi kuriem nevajag psihologa palīdzību?

  psihologs jau ir diagnoze.
tā nav profesija,bet diagnoze.
Tas tāpat kā skolotājs,jo tā ir diagnoze ne profesija, jo viņi ir arī ikdienā skolotāji,nevis tikai skolā un ar tādiem ir stulbi sadzīvot,ka visu mūždien vērtē pēc skolotāja redzes loka.

es domāju,ka viņi jau ir slimi ar savu darbu, ka pie viņiem visi iet un klāsta savas problēmas un tad jau aiziet ieteikumi un pamācības utt  

jep drošvien tiem, kuri ir tie saucamie enerģētiskie vampīri   Kuri pārtiek no savu pacientu  problēmām tādējādi viņiem visi tie murgi neiesēžas zemapziņā bet tiek uzteverti kā saldais ēdiens  

vinjiem gana daudz sudu jadzird ka pec tam, ja vinjiem nevajag kadu kursh no ta visa atbrivo, sajuktu prata

Nezinu kā ir ar psihologiem, bet psihiatriem un psihoterapeitiem laikam bija pat obligāts (vai arī ieteicams?) kolēģa apmeklējums. Domāju, ka psihologiem varētu būt līdzīgi. Varbūt ir tādi, kuri sākumā kaut kā var norobežoties no citiem cilvēkiem, bet vēlāk tas kļūst grūtāk, vai arī otrādi- sākumā ir grūti, bet vēlāk pie tā pierod... Tomēr laikam jau dzīvē kādreiz pienāk tas brīdis, kad tomēr vajag kolēģa palīdzību.

liekas paši spihologi pie kolēģiem nekonsultejas!Bet dažiem vajadzētu.Bērniem skolā bija,tada jauka spiholoģīte.Bet tik šausmīgi nezvoza,ka man radās līdzīgs jautajums.

Man liekas, ka tie spihologi vispār nav vajadzīgi,...

emmm, nu, kārtīgiem "psih" terapeitiem ir jāiziet kurss no visa tā, ko viņi taisās ar citiem darīt, tā ka tādiem tipiņiem jābūt/vajadzētu būt rūdītiem un pieredzējušiem.

Domāju, ka ir jomas, kurās arī viņiem ir ''robi'' un visdrīzāk jau, prasa palīdzību gan. Cilvēki jau tāpat vien ir. Pie tam tiešām - diendienās visādus suņu murgus klausīties  

Smags jautājums. Smaga profesija.

Domāju,ka ļoti retam nevajag.
Pieļauju,ka dažs ir tik stiprs un spējīgs,ka pats kontrolē savu emocionālo stāvokli un rīcību.