Esmu bijis Alūksnes rajona Strautiņu macību un pāraudzināšanas iestādē pagājušo vasaru, tur šo faktu tiešām novēroju. Es pusdienās pieēdos pilnu guzu, bet nabaga notiesātie tīņi nesen izrāva 6 kartupeļu cerus un apēda jaunos kartupeļus jēlus. Jevdokimovs, Strautiņu MPI direktors rudenī par katru ceru atdeva kartupeļu maisu, lai zēni no gatera varētu iet peldēties saimnieka dīķī, bet bads ilgi atstāj atmiņas.
Esmu bijis arī bērnu namos, cietumos, pansionātos, internātos (tā ir mana zurnālistikas tēma) ne vienu vien diennakti un es zinu kas un kā
Bads nav brālis, vismaz tiem kas to reāli ir izjutušiP.S. Nedaudz par badu ir arī manā stāstā blogā - >
http://irc.lv/blogs?id=28994* * *
Pie ārdurvīm atskanēja griezīgs zvans. Es pacēlu skatienu no mācību grāmatas. Tēvs gultā nemierīgi sakustējās, viņa rokas meklēja kādu atbalsta punktu lai pieceltos. Ar roku pieķēries ķeblītim, viņš mēģināja piecelties sēdus. Tas bīstami sagrīļojās un apgāzās notraucot uz grīdas tukšu pudeli, pārpildīto pelnutrauku un tēvu pašu.
– Bitch! Aksel, tu kuces dēls, atvērsi beidzot tās durvis vai nē? Cilvēki pie durvīm gaida. Fuck your mother!– viņš sulīgi nolamājās un izbrīnīts pavēra savas miglainās acis.
Nolicis latviešu valodas grāmatu malā es paskatījos pulkstenī. Bija jau gandrīz vienpadsmit vakarā un tēva jaunie drauģeļi bija atnākuši lai turpinātu dienā iesākto dzeršanu.
– Tātad rīt es atkal uz skolu iešu neizgulējies un nesagatavojis mājas darbus.– es konstatēju acīmredzamu faktu.
Tēva pudeles brāļi parasti sēdēja manā gultā pretī tēvam un neļāva normāli gulēt. Kad viņi bija labā garastāvoklī, tie nereti gribēja piespiest arī mani iedzert. Ja noskaņojums bija slikts, man nācās uzmanīties, lai netrāpītos viņiem pa vidu kārtējā kautiņa laikā. Tā tas turpinājās jau veselu gadu pēc mammas nāves. Es biju kā uzvikts nervu kamoliņš.
– Eju, jau eju atvērt durvis,– es piecēlos un iegāju otrā istabā. Garāmejot paskatījos uz saldi gulošo, pāris gadu jaunāko, brāli Ansi.
Izblandījies pa sētu un notriecis pusdienas naudu spēļu automātos, viņš tagad gulēja kā eņģelītis. Mēs bijām pilnīgi atšķirīgi, viņš dzīvoja pats par sevi un viņam viss mājās notiekošais bija pie kājas. Paēst, pagulēt un izdauzīties no sirds – vairāk viņam neko nevajadzēja.
Neraugoties uz izmisīgo zvanu pie ārdurvīm es nolēmu pamēģināt pēdējo reizi parunāt ar tēvu un atgriezos atpakaļ istabā. Es jau sen biju nobriedis nopietnai sarunai un gatavs visļaunākajam. Lai nebūtu pa rokai, apstājos pie durvju sliekšņa.
– Tēvs, pietiks vienreiz dzert, māti tikpat vairs no kapa neatgriezīsi.– es norādīju ar roku uz ārdurvīm.– Ja šeit kāds atkal taisās nākt ar pudeli, tad es labāk tūlīt savācu savas mantas un eju dzīvot uz ielas. Es vairs to nespēju izturēt. Es negribu būt nesekmīgs tavas dzeršanas dēļ.
Tēvs pacēla alkohola saduļķotās acis uz mani un izbrīnā sastinga kā sālsstabs. Viņš pamazām kļuva sarkans un pārskaitās pēc velna. Viņa roka meklēja siksnu, jeb kaut ko smagāku. Likās, ka viņš tūlīt eksplodēs.
– Tu, vardulēn, mani mācīsi kā man dzīvot? Lasies vien uz ielas, ja jau tā gribi projām un mājās vairs nekad nerādies.– viņš norādīja uz ārdurvīm.
– Bastards tu tāds.– viņš atsāka lamāties kā fūrmanis jaukdams krievu un angļu lamuvārdus.– Rīt pat tavā gultā gulēs Ritas tante, viņa man palīdzēs nostāties uz kājām.
- Šitā mauka kas par pudeli šnabja gatava pārgulēt ar jebkuru? – es neapdomīgi atcirtu.
– Tev nu gan to vajadzēja redzēt, kā viņa grābstījās ap Anša mantiņām, centās to uzbudināt, lai varētu ar viņu pārgulēt. Es biju spiests viņu atslēgt.– es vairs nevaldīju pār sevi, biju gatavs raudāt.
– Tad tu tas toreiz biji kas viņu piekāva un paņēma tos divus latus?– tēvs beidzot nāca pie saprašanas piecēlies kājās centās noturēt līdzsvaru. Paķēris rokās ķebli viņš metās man virsū.– Nu tu man dabūsi par to. Čūsku savā azotē esmu uzaudzējis.
– Apmeties par simtastoņdesmit grādiem es metos uz ārdurvīm. Noņēmis aizsargķēdīti es uzgrūdos tēva pudeles brāļiem un nejauši izgrūdu tiem no rokām “Merkura” pudeli. Tā skanīgi nokrita uz betona grīdas un saplīsa sīkās drumslās. Veči apjukuši paskatījās uz drumslām, viņiem acīs bezmaz vai sariesās asaras.
– Paskatījušies uz mani, tad atkal uz drumslām, viņi izmisuši izdvesa:– Va, vellos! Šito nelaimi. Ko nu darīsim, puika, veikals jau ir ciet?
– Tēva mestais ķeblis nosvilpa man gar ausi un atsities pret kāpņu telpas sienu, turpināja savu kritienu lejup pa trepēm.
– Turiet, palīdziet man viņu noķert, tas pagāns ir jāpārmāca,– tēvs uzsauca večiem un centās satvert manu krekla piedurkni. Tas viņam izdevās.
Saņēmis visus spēkus, es izrāvos no dzelžainajām skavām un noskrēju lejā pa trepēm. Aiz manis kā ziloņu bars skaļi lamādamies pakaļ dzinās tēvs ar saviem pudeles brāļiem. Viņi visi alka man atriebties. Es izskrēju uz ielas un garām sāka lidot man adresētie akmeņi un tukšās pudeles. Biju jau gandrīz pie krūmiem kad kaut kas smags man iebelza pa galvu. Es smagi kritu un zaudēju samaņu.
***
Es atvēru acis un apskatīju man nepazīstamo istabu. Gar vienu istabas sienu no grīdas līdz pat griestiem sniedzās sekcija ar glīti sakārtotām grāmatām. Pie loga atradās datorgaldiņš ar vairākiem datoriem. Istabas pretējā pusē sekcija un pāris ar ādu apvilkti atpūtas krēsli. Griestos virs gultas bija piestiprināti spoguļi. No pavērtajām istabas durvīm no koridora iespīdēja gaisma un es dzirdēju blakus istabā divu vīriešu sarunu. Es nevilšus ieklausījos.
– Kas to būtu domājis, ka 300 metru no mājas pēkšņi izšaus Audi priekšējā riepa un es to puiku aizķeršu ar mašīnas spārnu. – varēja dzirdēt jaunu satrauktu balsi.
– Ātrums nebija liels un trieciens tik spēcīgs, lai puika dabūtu nopietnas traumas. Par smadzeņu satricinājumu nemaz nerunājot.– jaunākā vīrieša balss skanēja diezgan pārliecinoši. – Tu taču zini cik es uzmanīgi parasti braucu.
– Mjā, tas varētu būt arī bada ģībonis – tādus es savā praksē redzu arvien biežāk.– vecais vīrs domīgi novilka.– Asins aina gan nav pārāk laba. Tomēr es neizslēdzu šoka, gan smadzeņu satricinājuma iespēju.– Viņam vajadzīgs pilnīgs miers un nekādi uztraukumi. Saprati, Ainār?– viņš uzrunāja jauno vīrieti, acīmredzot šīs mājas saimnieku.
– Vai aizgāji uz viņa mājām, šķiet dienasgrāmatā bija adrese?– vecais ārsts nokāsējās un ievilka dūmu.– Sen nebiju redzējis tik labas atzīmes. Mūsdienās pusaudžiem ir pavisam citas aizraušanās. Datorspēles, vienroku bandīti*, narkotikas..– Biju aizgājis. Tur saka, ka te tāds nedzīvo un nekad nav dzīvojis. Dzīvoklis maziņš, vienā istabā dzīvo vīrs ar sievu, otrā viens puika. Nav kur apgriesties, kur nu vēl kādam gultu nolikt.– jaunais vīrietis stāstīja.– Vispār drūms dzīvoklis. Tur ne tikai mācīties, pat dzīvot nav iespējams.
– Žēl, ka pašlaik ir skolas brīvlaiks, varētu skolā visu nemanāmi noskaidrot.– ārsts turpināja spriedelēt.– Tev tāpat šī nedēļa ir brīva, lai mazais paguļ pie tevis kamēr atlabst. Tad visu nokārtosim. Tu viņam rīt nopērc jaunas drēbes sabojāto vietā un, ja vajadzēs, iedosi arī kādu naudiņu.
– Harald, tu taču par šo negadījumu nevienam neko neteiksi? Viņam būtībā taču nekas nopietns nekait.– Ainārs, tas bija viņš, jautāja.– Nav arī dzirdēts, ka viņu kāds meklētu.
Uz brīdi saruna pārtrūka, varēja dzirdēt kā pa istabu kāds staigā turp un atpakaļ. Soļu skaņa tuvojās durvīm un es aizvēru acis. Sajutu sev pievērstu skatienu, tad soļi attālinājās un apklusa.
– Vajadzēja man uzreiz izsaukt ātros, Harald. Vismaz pašlaik nebūtu jālauza galva – ko darīt un ko ne.– Ainārs piecēlās un atsāka staigāt pa istabu.
– Es vienkārši ļoti nobijos. Domāju, ka esmu to smuko puiku nositis.– viņš atzinās.
– Ja tu nebūtu mana labākā drauga dēls, es protams uzreiz ziņotu, bet…– vecais ārsts nokāsējās un uz brīdi apklusa.
– Labi vēl, ka puikam nav nekādu lūzumu, tikai daži zilumi. Kad Aksels pamodīsies, uzreiz man pazvani,– varēja dzirdēt kādu pieceļamies un ejam pa koridoru.– es uzreiz atnākšu, ja tas būs nepieciešams. Neuztraucies, gan jau viss būs labi.
– No sava likteņa tāpat neizbēgsi, vari man ticēt.– vecais vīrs zīmīgi piebilda. Viņš nezināja cik pravietiski būs viņa vārdi mums visiem.
Noklaudzēja ārdurvis un Ainārs nāca uz istabu. Nostājies blakus gultai viņš kādu brīdi manī klusēdams nolūkojās. Viņš apsēdās man blakus gultā, uztaustīja pulsu, un ar plaukstu apstaustīja manu pieri. Viegli paglaudījis manus matus, pieri un vaigu, viņš sakārtoja spilvenu. Jūtot viņa pētošo ieinteresēto skatienu atkal nemanot iemigu.
* * *
