Aksels - neta važas
Veltīts Lielai Seksa Brālībai.
Love not to live, but live to love.
Uzmanību: stāsti satur s/m rakstura ainas. Visi tā varoņi ir pilngadīgi.
Cik zema tā sirds, kas nepazīst mīlas,
Kas nespēj no mīlas reibt!
Ja nemīli tu, kā gan vērtēt vari
Žilbinošo sauli un mēness mirdzumu kluso?
Omārs Haijams
* * *
– “Kad redzēju Tavu fotogrāfiju viesībās pie frau Stoikes, sapratu, ka Tu esi mans liktenis. Pareizāk būtu teikt, jūs abi esat mans apmātību cēlonis. Ilgi nekavējaties un brauciet, ceļa un uzturēšanās izdevumus šeit es pilnībā apmaksāšu. Pat vairāk, ja jūs būsiet abi, es katram dāvāšu 1000 eiro, man tie ir tīrie sīkumi. Tas ir spēkā veselu nedēļu. Ja atbrauksi viens, summa būs uz pusi mazāka. Katra nokavēta diena summu samazina par 10%, jo man nepatīk vilkt gumiju.“– ar acu skatienu es skrēju pa rindiņām.
– “Es ļoti gaidīšu Tevi kopā ar savu boy–friendu* Minhenē. Mēs visi trīs varēsim kopā labi un jautri pavadīt laiku. Nepārdzīvo, ka esi no viņa atkarīgs un viens nevari izlemt jautājumu par braukšanu. Es saprotu, ka tā ir Tava ģimene un šādu jautājumu jārisina divatā. Tomēr Harley’s* ir to vērts, vai ne?”– turpināju lasīt monitorā.
– “Ar nepacietību gaidot, Pīters.”– Tālāk sekoja Pītera adrese, ICQ un mobilā telefona nummuri.
– Es atvēru pievienotos JPG failus. No fotogrāfijām manī vērās vācu gaišmatis ar neticami zilām rudzupuķu krāsas acīm, melnā kniedētā ādas kostīmā uz Harley–Davidson, tieši tāda moča par kādu es nereti sapņoju. Viņš bija erotisks un pievilcīgs. Es domīgs aizvēru atvērtos logus un pakasīju deniņus. Mums ar Aināru pilnīgi pietika vienam ar otru, tāpēc blondais bestija ar saviem eiro un Hārleju droši varēja iet ratā.
Vispār tas viss izkatījās pēc Johana kārtējā jociņa. Viņš šad tad no svešiem e–meiliem sūtīja visiem dažādas vēstules cenšoties kādu pavedināt, bet mēs abi turējamies kā klints. Johans nesen bija pašķīries ar savu BF* un meklēja sev jaunu seksīgu draugu. Viņš centās katram daudzmaz simpātiskam čalim piesist kanti un iedabūt to savā gultā. Ainārs bija par mani 100% drošs, tāpēc par to sevišķi neuztraucās. Palikt Vācijā, pabeigt tur vidusskolu man nebija reālu iespēju kaut vai vācu valodas dēļ. Arī Ainārs netaisījās palikt Vācijā, viņa bizness Latvijā zēla un plauka.
Tiesa pašā mūsu kopdzīves sākumā Ainārs komandējumos uz Minheni un Hamburgu brauca bez manis, jo man vajadzēja rēķināties ar skolu. Mēs abi to ļoti pārdzīvojām un, sākumā ar e–meila, vēlāk ar Skype un NetMeeting palīdzību, vairākas reizes dienā tikāmies netā lai papļāpātu. Tik ļoti mēs viens otram bijām nepieciešami. Pēc trijiem mēnešiem skola vairs nebija šķērslis, un, ja nebija paredzēti kontroldarbi, es vienmēr braucu Aināram līdzi.
* * *
Miegs pēc vētrainās mīlas spēles vēl nenāca un es ieklausījos blakus gulošā vienmērīgajā elpā. Aināra šovakar izteiktais piedāvājums aizbraukt uz Vāciju noskatīt sev dzimšanas dienas dāvanu bija negaidīts. Līdz dzimšanas dienai vēl bija krietni tālu, gandrīz pusotrs mēnesis.
Vēl tikai nedēļu atpakaļ mēs atgriezāmies no turienes un man vajadzēja iedzīt skolā divās nedēļās iekavēto. Ainārs ļoti nopietni raudzījās lai es izpildītu mūsu kopdzīves līguma punktus. Uz pilnīgu pansiju es varēju cerēt tikai tad, ja vidējā atzīme skolā nebūs zemāka par 8, bet braukt līdzi viņam uz Vāciju, ja tā nebūs zemāka par 9. Mani šis nosacījums pilnībā apmierināja, man pat nevajadzēja īpaši nopūlēties.
Kas attiecas uz pārējiem punktiem, nedzert, nesmēķēt un nevest uz dzīvokli svešus un draugus – tad tas bija viegli izpildāms. Man pilnīgi pietika ar Aināru un mēs bijām apmierināti ar savu divvientulību, neraugoties uz Aināra mātes protestiem. Kad viņa kārtējo reizi sāka runāt par bērniem un nepieciešamību atstāt pēcnācējus, viņš norādīja uz mani.
– Tas ir mans bērns. Ja tev tas nepatīk, vari iet strādāt un mēs tev nebūsim kā dadzis acī.– Parasti tas iedarbojās momentāli un viņa kā nopērts suns aizvilkās uz savu mājas daļu. Strādāt viņai galīgi negribējās un kādu laiku viņa mūs lika mierā.
Divu gadu laikā es biju pieradis pie Aināra tiešuma un ne par ko vairs nebrīnījos. Tieši laba izglītība un sekmīgs bizness Aināram ļāva tā runāt ar savu māti un nolikt to pie vietas. Es biju neatņemama Aināra dzīves sastāvdaļa un tas bija labākis pamudinājums sekmīgi mācīties. Ne viņš, ne es negribējām riskēt un lieku reizi pārbaudīt mūsu savstarpējo attiecību stiprumu tikai manu sekmju dēļ.
Tikai manas mācītiesgribas dēļ viņš pirms diviem gadiem noriskēja un atļāva palikt pie sevis. Viss pārējais izveidojās nemanāmi un mēs kļuvām par īstiem boy–friend'iem. Centos atmaksāt viņam par visu kā vien bija iespējams un pašam to nemanot iemīlējos Ainārā neatgriezeniski. Par mīlestību es maksāju ar mīlestību, viss pārējais jau bija mazsvarīgs.
– Jā, Pīter,– Ainārs miegā nomurmināja un aplicis roku man ap kaklu, vieglītēm pievilka sev klāt. Uzlicis savu salmu krāsas galvu man uz pleca, viņš saldi gulēja un smaidīja. Pīters viņam rādījās pat sapņos.
Mūsu paziņu lokā Pīteru pagaidām nebija, vismaz es tādu nezināju. Man tas nebūt nelikās smieklīgi. Mēs viens no otra nekad neko neslēpām, nebija jau arī nekādas vajadzības. Mēs zinājām viens par otru pilnīgi visu – mīlestību un bijušo seksu ieskaitot.
Es vērtējoši paskatījos uz savu saldi gulošo boy–friendu. Tātad vēstule ko atvēru šodien e–pastā, nebija atnākusi kļūdas pēc – tā tiešām bija domāta Aināram. Par vēstuli viņš neko neteica, pat nepieminēja to, it kā tās nemaz nebūtu bijis. Es negribēju ticēt, ka viņš uz kaut tādu ir spējīgs un sūda 1000 eiro dēļ gribēja, lai es jau rīt braucu līdzi uz Vāciju. Tas nebija viņa dabā, arī firma zēla un plauka. Tātad kaut kas bija būtiski mainījies. Tikai kas tieši, vai tiešām būtu kļuvis lieks?
Es piecēlos un domīgs sāku staigāt pa istabu. Paskatījies uz Aināra pat miegā starojošajo seju, es vairs nevarēju noturēt augšup pa kaklu kāpjošo kamolu. Ātrumā uzvilcis džīnas un vējjaku, knapi valdīdams asaras, es izkrēju uz ielas. Man vajadzēja apkopot savas domas. Es negribēju zaudēt Aināru pat domās un vēl jo vairāk, atgriezties atpakaļ tēva smirdīgajā, ar alkoholu piesātinātajā ūķī pie sīkā brāļa un Ritas tantes.
Uz ielas aumaļām krita sniegs, bija mitrs un drēgns. Ciešāk ietinies plānajā vējjakā es centos apvaldīt drebuļus un klīdu pa naksnīgo Rīgu. Pagājis garām Latvijas universitātei, uzkāpu Bastejkalnā. Parka tumsā uz soliņiem sēdēja daži pārīši un īsināja savu divientulību mīlējoties. Varbūt man tas tikai šķita. Piespiedies pie koka stumbra es centos savaldīt asaras.
* * *
– Tu viss pilnīgi drebi. Liecies uzreiz gultā zem segas un izmēri temperatūru. Es uztaisīšu Coldreks un aveņu tēju ar medu. Nebūtu par ļaunu iedzert karstu groku*, bet labāk ierīvēšu tev ķermeni ar spirtu.– Ainārs iegāja virtuvē un ieslēdza elektrisko tējkannu. Viņš bija pikts ne tik daudz par manu nakts pastaigu, cik par to, ka es biju izgājis no mājas nepiemēroti saģērbies.
Slapjdraņķī pa nakti staigāt pa Rīgu, kaut ko tādu no tevis nebiju gaidījis. Drēbes slapjas, ka var pat izgriest.– Ainārs atnācis atpakaļ istabā palīdzēja man izģērbties un iesvieda drēbes bļodā. Stāvēju istabas vidū kails kā no mātes miesām nācis. Āda momentāli pārklājās ar zosādu un es sāku klabēt kā veca mašīna, man zobs uz zoba nestāvēja. Ātri noslaucījis frotē pelddvielī mani no galvas līdz pat kāju pirkstiņiem, viņš pacēla gultas pārvalku un segu. Es ātri palīdu zem segas un centos pēc iespējas ātrāk sasildīties. Apsedzis mani ar vēl vairākām segām viņš aizgāja meklēt elektrisko kāju sildītāju.
Ielicis padusē termometru es pievilku cieši klāt sev kājas un kā kādreiz bērnībā sarāvos kamoliņā. Es gribēju ātrāk sasilt un iemigt, lai Ainārs nesāktu mani izjautāt par pagājušo nakti. Un ko gan es viņam varētu pateikt? To, ka izlasīju viņam domātu vēstuli un savā prātā esmu nezin ko esmu izfantazējis. Es tam nebiju gatavs, arī jautāt par Pīteru un viņa vēstuli negribēju.
Es baidījos no visļaunākā, no iespējas gūt apstiprinājumu savām aizdomām. Dalīt Aināru ar vēl kādu BF, pat par naudu, es negribēju. Es zināju, ka mīlestību un draudzību nopirkt nav iespējams, bet nopērkot miesu, īslaicīga draudzība, kāres apmātiem nereti nāk līdzi tikai kā piedeva.
– Dod termometru un liecies uz vēdera, ierīvēšu tevi ar spirtu,– Ainārs nokomandēja un pasvieda segu sānis. Es izstiepos un pārvēlos uz vēdera. Mani atkal pārņēma drebuļi un pieplacis spilvenam es sāku klepot. Kaklā kaut kas nepatīkami kasīja.
– Oh, boy, 38,7! Nu gan tu esi iegrābies,– viņš teica un apsedza manas kājas ar segu. Ielējis plaukstā no pudeles medicīnisko spirtu, viņš sāka ar to ierīvēt manu muguru. Tas bija tik auksts, ka man uzmetās zosāda, bet Aināra roku ietrīts, āda sāka nedaudz kņudēt un es sajutu ieplūstam ķermenī siltumu. Pārklājis muguru ar segu, viņš ierīvēja kājas un pēdas. Briesmīgi kutēja un gribējās smieties. Tā vietā es tikai pamatīgi klepoju un kāsēju.
– Nekas, nekas tūlīt beigšu. Nogulies uz muguras es ierīvēšu arī priekšu, par ļaunu jau nenāks.– viņš palīdzēja man apgriesties un ielējis jaunu spirta porciju plaukstā, sāka ierīvēt krūtis.– Kad spirts iesūksies ādā, tu varbūt nedaudz apreibsi, bet tas nekas, labāk nāks miegs. Miegs, kā zināms, ir visveselīgākās un nekaitīgākās zāles.
Viņš ar plaukstām ieberzēja spirtu krūtīs. No erotikas nebija ne miņas, bet mani krūšu galiņi spēji sarāvās, piebrieda un kļuva cieti. Aināra rokas tos uzmanīgi apgāja un ierīvējis vēderu, ķērās pie ciskām un gurniem. Paņēmis pudeli, viņš ielēja plaukstā jaunu spirta devu. Tas pārlija pāri plaukstai apslapinādams manu pavēderi. Maisiņš ar abolīšiem sarāvās, tā maigo ādiņu sāka briesmīgi dedzināt.
– Ko tu dari, dedzina.– es centos ar plaukstu noslaucīt izlijušo spirtu. Sāka dedzināt vēl vairāk un es ar plaukstām centos atvēsināt savu bagātību.– Ainār, papūt virsū savu elpu, es vairs nevaru izturēt.
– Piedod, Aksel! Tas gadījās nejauši, tu pats to labi zini.– ar dvieli ātri apsusinājis apskādēto vietu, viņš piebilda, nepārtraucot to atvēsināt ar savu elpu.
– Es tūlīt izpirkšu savu vainu, bet sākumā nomazgāšu to spirtu.– un pavēris muti, viņš iesūca manus ābolīšus kā nieka jāņogas.
Tur noteikti bija krietni vien vēsāks nekā ārpusē un siekalas atšķaidīja spirtu. Aināra mēle ātri vien apmazgāja katru krociņu un dedzināšana beidzās. Mēle raiti turpināja apmīļot ābolīšus un mans vīrišķais atribūts ātri vien pieņēmās spēkā. Ainārs saņēma to savā plaukstā un ātri pabraucīja augšup lejup. Mans zizlis kļuva tēraudciets, bet ābolīši izkļuva brīvībā.
– Nu redz, tu arī esi gatavs pieņemt manu atvainošanos,– Ainārs secināja un mans zizlis pazuda viņa mutē. Pieturot ar roku, viņš to kutināja ar mēli, centās izsūkt, te gandrīz izlaidis no mutes ārā, viņš ieņēma to sevī atkal līdz saknei un tā nepārtraukti.
Katru reizi kad Aināra mēle un lūpas pieskārās zižļa galviņai, manu ķermeni pāršalca saldkaisles trīsas. Mani kāju un pavēderes muskuļi saspringa, tie centās palīdzēt man ātrāk sasniegt orgasmu. Tomēr Ainārs vilcinājās un pasita zizli dūrītē, laiku pa laikam mainīdams tempu vai ieņemot to mutē. Ceļš uz virsotni bija ne mazāk patīkams kā pats galamērķis. Mēs to zinājām un bijām šo tehniku apguvuši pilnībā. Atšķirībā no F–1, mēs nekur nesteidzāmies, jo vislielāko balvu un baudu šeit guva tas, kas mērķi sasniedza pēdējais.
– Jā, Ainār, es piedodu tev. Es vairs nevaru, tūlīt būs auts…– es nepaspēju pabeigt, jo mans zizlis sāka krampjaini raustīties izsviesdams Aināra atvērtajā mutē biezas un baltas spermas šaltis. Plaukstas mudināts tas nekādīgi negribēja apstāties un pārmērīgā saldkaisle vairs nebija izturama.
– Pietiks tīģeri, pietiks,– es lūdzos vai ģībdams no baudas,– tu iztukšosi manas cisternas galīgi sausas. Sāks vēl uz sejas pinnes mesties.
– Tas tev, lauvēn, nedraud. Varēsi paņemt manējo.– viņš atrauca. Atkal paņēmis mutē manu zizli, viņš ievadīja līdz pat rīklei. Es izšāvu pēdējo zalvi. Izsūcis manu zizli sausu un nomazgājis to ar mēli, Ainārs mani silti apsedza. Viņš bija saņēmis savu grēku atlaidi.
– Paldies lauvēn,– un iedevis ugunīgu skūpstu viņš aizgāja uz virtuvi sagatavot Coldreks. Es viņu pavadīju ar skatienu.
Tējnieks virtuvē jau sen svilpa. Ielējis glāzē vārošo ūdeni un izšķīdinājis glāzē divas Coldreks tabletes, viņš pēc brīža pielēja klāt arī spirtu. Drošības pēc saldumam pielicis divas karotes ar medu un visu kārtīgi samaisījis viņš ienāca istabā. Piecēlis mani pussēdus, ar kreiso roku pabalstot mani no mugurpuses, viņš pielika man krūzi pie mutes.
– Dzer kamēr karsts. Labi gulēsi un pamatīgi izsvīdīsi. Varbūt jau rīt būsi vesels, pat ģimenes ārsts nebūs jāsauc.– viņš sāniski pagāza krūzi. Es paklausīgi iedzēru pāris malku. Tas bija karsts un negaršīgs. Spirts koda rīklē un es nepatikā saviebos. Uz sejas izsitās sviedru lāsītes un ķermeni pāršalca karsts vilnis.
– Dzer, neviebies. Kad atbraukšu atpakaļ no Vācijas tev jābūt veselam kā rutkam, varbūt pat ātrāk,– viņš piespieda izdzert krūzi tukšu un noguldījis mani atpakaļ guļus, apsedza vēl ar vienu segu. Palicis zem kājām elektrisko sildītāju viņš to ieslēdza tīklā.
– Žēl ka tieši šodien saslimi un nevari braukt man līdzi uz Hamburgu un pēc tam tālāk uz Minheni. –apsēdies blakus uz gultas viņš raudzījās manī.
– Tu taču zini, ka es nevaru nebraukt. Lai mēs varētu kopā dzīvot, nauda man tomēr ir jānopelna.– Ainārs ar dvieli noslaucīja man no pieres jau izspiedušos sviedrus. Tad piecēlies un piegājis pie skapja viņš paņēma tīru gultas veļas komplektu un nolika to blakus uz nakts galdiņa. Es turpināju svīst un spirta apdullināts pamazām sāku slīgt murgainā miegā.
– Pēc divām dienām Aivis, tu viņu zini, brauc uz Minsteri. Palūgšu, lai viņš tevi paķer līdzi savā mašīnā, ja vien būsi uz pekām. Ceru, ka pēc groka un spirta kompresēm tu uz to laiku jau būsi vesels.– Ainārs sakārtojis spilvenus un segas iedeva pēdējo buču.– No Minsteres brauksim uz Minheni. Man tev kaut kas interesants ir padomā. Tev patiks, lauvēn, mana dāvana.
– Nebrauc, tīgeri, bez manis, nebrauc vispār šoreiz. Paliec pie manis…– es gribēju atbildēt, bet nespēju. Karstuma vilnis iesita galvā un es atslēdzos.
– Time is money!– dzirdēju kā caur vati Aināra dzīves moto.
– Bye, lauvēn!
* * *
Pie ārdurvīm atskanēja griezīgs zvans. Es pacēlu skatienu no mācību grāmatas. Tēvs gultā nemierīgi sakustējās, viņa rokas meklēja kādu atbalsta punktu lai pieceltos. Ar roku pieķēries ķeblītim, viņš mēģināja piecelties sēdus. Tas bīstami sagrīļojās un apgāzās notraucot uz grīdas tukšu pudeli, pārpildīto pelnutrauku un tēvu pašu.
– Bitch! Aksel, tu kuces dēls, atvērsi beidzot tās durvis vai nē? Cilvēki pie durvīm gaida. Fuck your mother!– viņš sulīgi nolamājās un izbrīnīts pavēra savas miglainās acis.
Nolicis latviešu valodas grāmatu malā es paskatījos pulkstenī. Bija jau gandrīz vienpadsmit vakarā un tēva jaunie drauģeļi bija atnākuši lai turpinātu dienā iesākto dzeršanu.
– Tātad rīt es atkal uz skolu iešu neizgulējies un nesagatavojis mājas darbus.– es konstatēju acīmredzamu faktu.
Tēva pudeles brāļi parasti sēdēja manā gultā pretī tēvam un neļāva normāli gulēt. Kad viņi bija labā garastāvoklī, tie nereti gribēja piespiest arī mani iedzert. Ja noskaņojums bija slikts, man nācās uzmanīties, lai netrāpītos viņiem pa vidu kārtējā kautiņa laikā. Tā tas turpinājās jau veselu gadu pēc mammas nāves. Es biju kā uzvikts nervu kamoliņš.
– Eju, jau eju atvērt durvis,– es piecēlos un iegāju otrā istabā. Garāmejot paskatījos uz saldi gulošo, pāris gadu jaunāko, brāli Ansi.
Izblandījies pa sētu un notriecis pusdienas naudu spēļu automātos, viņš tagad gulēja kā eņģelītis. Mēs bijām pilnīgi atšķirīgi, viņš dzīvoja pats par sevi un viņam viss mājās notiekošais bija pie kājas. Paēst, pagulēt un izdauzīties no sirds – vairāk viņam neko nevajadzēja.
Neraugoties uz izmisīgo zvanu pie ārdurvīm es nolēmu pamēģināt pēdējo reizi parunāt ar tēvu un atgriezos atpakaļ istabā. Es jau sen biju nobriedis nopietnai sarunai un gatavs visļaunākajam. Lai nebūtu pa rokai, apstājos pie durvju sliekšņa.
– Tēvs, pietiks vienreiz dzert, māti tikpat vairs no kapa neatgriezīsi.– es norādīju ar roku uz ārdurvīm.– Ja šeit kāds atkal taisās nākt ar pudeli, tad es labāk tūlīt savācu savas mantas un eju dzīvot uz ielas. Es vairs to nespēju izturēt. Es negribu būt nesekmīgs tavas dzeršanas dēļ.
Tēvs pacēla alkohola saduļķotās acis uz mani un izbrīnā sastinga kā sālsstabs. Viņš pamazām kļuva sarkans un pārskaitās pēc velna. Viņa roka meklēja siksnu, jeb kaut ko smagāku. Likās, ka viņš tūlīt eksplodēs.
– Tu, vardulēn, mani mācīsi kā man dzīvot? Lasies vien uz ielas, ja jau tā gribi projām un mājās vairs nekad nerādies.– viņš norādīja uz ārdurvīm.
– Bastards tu tāds.– viņš atsāka lamāties kā fūrmanis jaukdams krievu un angļu lamuvārdus.– Rīt pat tavā gultā gulēs Ritas tante, viņa man palīdzēs nostāties uz kājām.
- Šitā mauka kas par pudeli šnabja gatava pārgulēt ar jebkuru? – es neapdomīgi atcirtu.
– Tev nu gan to vajadzēja redzēt, kā viņa grābstījās ap Anša mantiņām, centās to uzbudināt, lai varētu ar viņu pārgulēt. Es biju spiests viņu atslēgt.– es vairs nevaldīju pār sevi, biju gatavs raudāt.
– Tad tu tas toreiz biji kas viņu piekāva un paņēma tos divus latus?– tēvs beidzot nāca pie saprašanas piecēlies kājās centās noturēt līdzsvaru. Paķēris rokās ķebli viņš metās man virsū.– Nu tu man dabūsi par to. Čūsku savā azotē esmu uzaudzējis.
– Apmeties par simtastoņdesmit grādiem es metos uz ārdurvīm. Noņēmis aizsargķēdīti es uzgrūdos tēva pudeles brāļiem un nejauši izgrūdu tiem no rokām “Merkura” pudeli. Tā skanīgi nokrita uz betona grīdas un saplīsa sīkās drumslās. Veči apjukuši paskatījās uz drumslām, viņiem acīs bezmaz vai sariesās asaras.
– Paskatījušies uz mani, tad atkal uz drumslām, viņi izmisuši izdvesa:– Va, vellos! Šito nelaimi. Ko nu darīsim, puika, veikals jau ir ciet?
– Tēva mestais ķeblis nosvilpa man gar ausi un atsities pret kāpņu telpas sienu, turpināja savu kritienu lejup pa trepēm.
– Turiet, palīdziet man viņu noķert, tas pagāns ir jāpārmāca,– tēvs uzsauca večiem un centās satvert manu krekla piedurkni. Tas viņam izdevās.
Saņēmis visus spēkus, es izrāvos no dzelžainajām skavām un noskrēju lejā pa trepēm. Aiz manis kā ziloņu bars skaļi lamādamies pakaļ dzinās tēvs ar saviem pudeles brāļiem. Viņi visi alka man atriebties. Es izskrēju uz ielas un garām sāka lidot man adresētie akmeņi un tukšās pudeles. Biju jau gandrīz pie krūmiem kad kaut kas smags man iebelza pa galvu. Es smagi kritu un zaudēju samaņu.
* * *
Es ar roku aptaustīju savu galvu. Mati bija slapji un sasvīduši. Ar pirkstiem sataustīju punu un aiz sāpēm iekaucos. Atvēris acis es izbrīnīts vēros spoguļgriestos. Man blakus varēja redzēt mūsu kopējo ar Aināru gultu. Es kails un nosvīdis, galīgi slapjš gulēju uz grīdas. Grozoties un murgojot es vienkārši biju izkritis no gultas.
Aizgāju uz virtuvi un zem krāna noskaloju seju. Biju izsvīdis pilnīgi sauss, un pieplacis pie Cido pakas, es kāri izdzēru gandrīz veselu litru apelsīna sulas. Paņēmis vēl divas sulas pakas es devos atpakaļ uz istabu. Nometis uz grīdas slapjo palagu un spilvendrānu, es uzklāju gultai tīru veļu. Palīdis zem segas, ar mitru dvieli uz pieres, es centos ātrāk iemigt un atrauties no savas pagātnes murgiem.
Vismaz pagaidām man tas neizdevās. Tēvs un Ainārs rāva mani katrs uz savu pusi un visu laiku kaut ko runāja. Es vairs neko nesapratu, galvā bija pilnīga kakafonija. Es atkal iegāju kārtējā krēslas zonā.
– One way tickets,– tas noteikti nebija domāts man.
* * *
Es atvēru acis un apskatīju man nepazīstamo istabu. Gar vienu istabas sienu no grīdas līdz pat griestiem sniedzās sekcija ar glīti sakārtotām grāmatām. Pie loga atradās datorgaldiņš ar vairākiem datoriem. Istabas pretējā pusē sekcija un pāris ar ādu apvilkti atpūtas krēsli. Griestos virs gultas bija piestiprināti spoguļi. No pavērtajām istabas durvīm no koridora iespīdēja gaisma un es dzirdēju blakus istabā divu vīriešu sarunu. Es nevilšus ieklausījos.
– Kas to būtu domājis, ka 300 metru no mājas pēkšņi izšaus Audi priekšējā riepa un es to puiku aizķeršu ar mašīnas spārnu. – varēja dzirdēt jaunu satrauktu balsi.
– Ātrums nebija liels un trieciens tik spēcīgs, lai puika dabūtu nopietnas traumas. Par smadzeņu satricinājumu nemaz nerunājot.– jaunākā vīrieša balss skanēja diezgan pārliecinoši. – Tu taču zini cik es uzmanīgi parasti braucu.
– Mjā, tas varētu būt arī bada ģībonis – tādus es savā praksē redzu arvien biežāk.– vecais vīrs domīgi novilka.– Asins aina gan nav pārāk laba. Tomēr es neizslēdzu šoka, gan smadzeņu satricinājuma iespēju.
– Viņam vajadzīgs pilnīgs miers un nekādi uztraukumi. Saprati, Ainār?– viņš uzrunāja jauno vīrieti, acīmredzot šīs mājas saimnieku.
– Vai aizgāji uz viņa mājām, šķiet dienasgrāmatā bija adrese?– vecais ārsts nokāsējās un ievilka dūmu.– Sen nebiju redzējis tik labas atzīmes. Mūsdienās pusaudžiem ir pavisam citas aizraušanās. Datorspēles, vienroku bandīti*, narkotikas..
– Biju aizgājis. Tur saka, ka te tāds nedzīvo un nekad nav dzīvojis. Dzīvoklis maziņš, vienā istabā dzīvo vīrs ar sievu, otrā viens puika. Nav kur apgriesties, kur nu vēl kādam gultu nolikt.– jaunais vīrietis stāstīja.– Vispār drūms dzīvoklis. Tur ne tikai mācīties, pat dzīvot nav iespējams.
– Žēl, ka pašlaik ir skolas brīvlaiks, varētu skolā visu nemanāmi noskaidrot.– ārsts turpināja spriedelēt.– Tev tāpat šī nedēļa ir brīva, lai mazais paguļ pie tevis kamēr atlabst. Tad visu nokārtosim. Tu viņam rīt nopērc jaunas drēbes sabojāto vietā un, ja vajadzēs, iedosi arī kādu naudiņu.
– Harald, tu taču par šo negadījumu nevienam neko neteiksi? Viņam būtībā taču nekas nopietns nekait.– Ainārs, tas bija viņš, jautāja.– Nav arī dzirdēts, ka viņu kāds meklētu.
Uz brīdi saruna pārtrūka, varēja dzirdēt kā pa istabu kāds staigā turp un atpakaļ. Soļu skaņa tuvojās durvīm un es aizvēru acis. Sajutu sev pievērstu skatienu, tad soļi attālinājās un apklusa.
– Vajadzēja man uzreiz izsaukt ātros, Harald. Vismaz pašlaik nebūtu jālauza galva – ko darīt un ko ne.– Ainārs piecēlās un atsāka staigāt pa istabu.
– Es vienkārši ļoti nobijos. Domāju, ka esmu to smuko puiku nositis.– viņš atzinās.
– Ja tu nebūtu mana labākā drauga dēls, es protams uzreiz ziņotu, bet…– vecais ārsts nokāsējās un uz brīdi apklusa.
– Labi vēl, ka puikam nav nekādu lūzumu, tikai daži zilumi. Kad Aksels pamodīsies, uzreiz man pazvani,– varēja dzirdēt kādu pieceļamies un ejam pa koridoru.– es uzreiz atnākšu, ja tas būs nepieciešams. Neuztraucies, gan jau viss būs labi.
– No sava likteņa tāpat neizbēgsi, vari man ticēt.– vecais vīrs zīmīgi piebilda. Viņš nezināja cik pravietiski būs viņa vārdi mums visiem.
Noklaudzēja ārdurvis un Ainārs nāca uz istabu. Nostājies blakus gultai viņš kādu brīdi manī klusēdams nolūkojās. Viņš apsēdās man blakus gultā, uztaustīja pulsu, un ar plaukstu apstaustīja manu pieri. Viegli paglaudījis manus matus, pieri un vaigu, viņš sakārtoja spilvenu. Jūtot viņa pētošo ieinteresēto skatienu atkal nemanot iemigu.
* * *
– Dzert gribu, dzert,– es pamodos un aplaizīju apkaltušās lūpas. Roka ar dvieli noslaucīja slapjo pieri un pacēla no spilvena manu galvu. Sajutis pie mutes krūzes maliņu, es kāri sāku dzert sulu. Pēc pāris malkiem krūze jau bija tukša.
– Vēl mazliet,– es teicu un atvēru acis. Blakus sēdēja Aivis un no Cido pakas lēja krūzītē jaunu sulas porciju.
– Nu gan tu esi izslāpis. Būsi izsvīdis visu savu slimību. Skat, pēc pāris dienām jau būsi uz pekām.– viņš nebēdnīgi teica raudzīdamies manī.
– Kamēr būsi ķemertiņā es pārklāšu tavu gultu. Tīrā svaigā veļā būs patīkamāk veseļoties. Nu skrien uz dušu, Aksel.– Aivis piecēlās no gultas un atgāja sānis.
Ietinies palagā es strauji piecēlos. Gar acīm nogriezās zvaigznītes un sareiba galva. Nedaudz grīļodamies es lēnām aizgāju uz vannasistabu un uz brīdi palīdu zem dušas. Kārtīgi saziepējies es atkal nostājos zem siltās ūdens strūklas. Tā noskaloja un aiznesa no ķermeņa ziepju putas un sviedrus. Ūdens atsvaidzināja, dziedināja un uzmundrināja. Jutu kā manī atgriežas mundrums. Nogriezis ūdeni un ietinies lielā frotē pelddvielī, es devos atpakaļ uz mūsu istabu.
– Izmērīsim atkal temperatūru.– teica Aivis un pasniedza man termometru. Es to automātiski ieliku padusē un apsēdos uz gultas. Blakus gultai jau stāvēja ratiņi ar vieglām brokastīm un augļiem.
– Ēd dūšīgi, tev ir jāatgūst spēki.– Aivis nokomandēja un devās pie datorgaldiņa.– Es tikmēr caur netu piezvanīšu Aināram. Jāizdomā ko ar tevi darīt, līdzi es tevi ņemt tik slimu ņemt nevaru, atstāt tevi vienu arī nedrīkst.– viņš atvēra Skype un nospiedis uz “Taigers” sagaidīja savienojumu.
Man kuņģī ārdījās mežonīgu kaķu bars, tomēr ēst negribējās. Mutē bija skāņa garša un likās, ka no šķiņķmaizīšu smaržas vien, man uznāks vēmiens. Paņēmu vīnogas un pa vienai sametu tās mutē. Tas lieliski mani atspirdzināja. Arī kivī burtiski izskusa mutē un noņēma skāņo garšu. Notiesājis augļus, es izņēmu no paduses termometru.
– 37,6.– es skaļi nolasīju termometra rādījumus, tā lai to dzirdētu gan Aivis, gan Ainārs.
– Es tūlīt pat braucu mājās, lauvēn.– es dzirdēju Aināra balsi datorskandās,– Braucot cauri Tatriem es ietaupīšu vismaz 3–4 stundas. Tā kā ap pusnakti jau būšu mājās. Darbs šoreiz var pagaidīt.
– Nebrauc, viss jau iet uz labo pusi. Haralds teica, ka rīt jau viss būšot Okay! Arī temperatūra būs normāla,– es centos mierināt viņu un sevi. Ja godīgi, tad jutos kā izdirsta jāņoga.
– Neesmu jau bēbis kas būtu jāuzrauga. Ja Aivis mani paņems sev līdzi, tad aizbraucot pie tevis un frau Stoikes, pēc pāris dienām jau būšu pilnīgi vesels.– Es negribēju, ka Ainārs triektos gandrīz divtūkstoš kilometru cauri visai Eiropai, lai tikai pasēdētu pie manas gultas.
– Nepļāpā un liecies gultā, Aksel. Es labāk zinu kas man ir jādara. Tava veselība man ir daudz svarīgāka par naudu.– viņš kļuva dusmīgs. Varēja dzirdēt kā viņš piesmēķē un izpūš dūmus.
– Ja gribi vari pazvanīt man jebkurā brīdī. Notbuks man vienmēr ir blakus. Sarunāts, lauvēn?– Ainārs iešņācās kā jau lielais kaķis un tad pēkšņi sāka murrāt.
– Labi, jau labi. Dari kā zini!– man nebija spēka, nedz arī patikas ar kādu strīdēties.– Tu tikai nedzen mašīnu, nesteidzies. Es pagulēšu un pēc pāris stundām tev pazvanīšu. Es tevi ļoti gaidīšu.
– Daudz buču. Pagaidām bye!
– Bye!– atvadījies no abiem es ielikos gultā un momentā iemigu.
* * *
– Aksel, atnāc šovakar pie manis uz mājām. Mans bračka šodien iet trenēties uz body buildinga* klubu un es būšu mājās viens pats. Varēsim darīt ko vien gribās. Parādīšu tev kaut ko interesantāku par šiem žurnāliem.– Ivars piemiedza ar aci un šķelmīgi pasmaidīja.
Ar Ivaru un viņa brāli mēs iepazināmies, kad pirms diviem gadiem viņi pārcēlās uz mūsu mikrorajonu un mēs sākām iet vienā skolā. Tiesa, Ivars gāja vienu, bet Hārdijs divas klases augstāk par mani. Ar Ivaru mēs sadraudzējāmies uzreiz un bijām nešķirami kā Siāmas dvīņi. Viņš nebija tik iedomīgs kā Hārdijs un ar viņu varēja runāt par visu ko, pat par seksu. Hārdijs ieturēja distanci ne tikai pret apkārtējiem, bet šķiet arī pret brāli. Viņš cītīgi trenējas un gribēja kļūt līdzīgs Švarcenēgeram.
Es jau sen gribēju pabūt vienatnē ar Ivaru ilgāku laika sprīdi, vietā kur mūs neviens netraucētu, bet nekādīgi nesanāca. Te viņa tēvs mājās, te Hārdijs ar draugiem, te man vienkārši nebija laika – bija cītīgi jāmācās, lai tēvs mani nesistu. Sarunās Ivars jau sen lika manīt, ka pieprot ko vairāk par masturbēšanu, pat esot pārgulējis ar Ivetu no paralēlklases. Varbūt tā bija taisnība, varbūt arī nē. Man būtībā tas šķita mazsvarīgi, es gribēju būt kopā ar kādu foršu puisi, un Ivars tieši tāds bija. Meitenes man pārāk neinteresēja un es baidījos to kādam teikt, pat Ivaram.
– Vai es nevaru pie tevis palikt pa nakti? Šodien fāters svin savu kāzu gadskārtu, pēc tam noteikti gribēs ar muteri nokniebties. Es tur viņiem tikai traucēšu.– es nolēmu riskēt un nedaudz pavēru savas kārtis.
– Man arī nebūtu nekas pretī pret labu nokniepšanos.– es vērīgi paskatījos kādu iespaidu uz Ivaru atstās manis it kā nejauši un atklāti izmestā frāze par to.
Ivars izskatījās nedaudz samulsis. Likās, ka viņu pārsteidza mans atklātais priekšlikums pārgulēt, tomēr par kaut kādas meitenes meklēšanu viņš pat neieminējās. Tā bija laba zīme.
Biju kaut kur dzirdējis, ka TO viņš bija izmēģinājis ar bračku, bet es pagaidām kautrējos viņam par to jautāt. Ivars pasmaidīja un uzsita man uz pleca.
– Laba doma, kāpēc gan ne?! Fāters Gaiļezerā dežūrē nakts maiņā, Hārdijs ies uz diseni, jeb atkal sēdēs Elikā, viņš ir kā apsēsts ar netu. Tā kā mums ir rokās cart blanch, izmantosim savu izdevību.– arī viņš beidzot pilnībā atklāja savas kārtis.
– Vai tiešām tu esi TO izmēģinājis ar Hārdiju?– es viņam pajautāju jau gulēdams plašajā gultā kurā parasti gulēja Ivars ar Hārdiju. Viņiem nebija atsevišķu gultu, istaba bija par mazu divām gultām. Es vairs nešaubījos, ka viņi TO jau bija izmēģinājuši.
– Tu gan Aksel esi baigi ziņkārīgs! Ko tu jautā kā mazs bērns, protams ka esam to izmēģinājuši, jau krietni sen. Sākumā Hārdijs mani pavedināja, bet…– viņš pēkšņi aprāvās un paskatījās uz mani.
– Ja tu zinātu cik tas bija forši. Es sen jau gribu sev draugu kas arī gribētu to visu gribētu.– Ivars bez kāda mulsuma pabeidza.
Drošības pēc paskatījies visapkārt, lai pārliecinātos, ka istabā vairāk neviena, es pievilku viņu sev klāt. Lai pārvarētu mulsumu, nejustos neērti no viņa skatiena, aizvēru acis un sāku viņu kaislīgi skūpstīt. Viņš nepalika parādā un drīz vien mūsu mēles dancoja uz nebēdu. Panākumu iedrošināts es ar kreiso roku sāku glāstīt viņa kaklu, muguru, maz pamazām tuvojoties gurniem. Pacēlu uz augšu T–kreklu un Ivars palīdzēja to novilkt. Kamēr viņš pogāja vaļā manu kreklu, es panākumu iedrošināts atpogāju un novilku viņa šortus. Biju nedaudz pārsteigts, ka zem tām nebija citu biksīšu, bet tas tobrīd nāca tikai pa labu. Ivaram gan nācās pacīnīties ar manējām, jo dienā es tās valkāju, bet naktī vienmēr guļu kails.
Mēs vairs nebijām valdāmi un atkrituši platajā gultā pārklājām viens otru ar skūpstiem. Mēles ceļoja pa mūsu kailajiem ķermeņiem atrodot arvien jaunas un jaunas vietas kurām gribējās pieskarties. Par rokām es pat nerunāšu, tās pabija visās iespējamās un neiespējamās vietās.
Ivars burtiski nolasīja visas manas slēptākās vēlmes un no maigiem vispār uzbudinošiem ķermeņa glāstiem pārgāja pie mana zižļa. Ar otru roku pievilcis sev klāt manu galvu un ar ugunīgu skūpstu noslēdzis manas lūpas, lai es viņam neko nevarētu atbildēt, viņš zizli noveda līdz baltkvēlei. Pirms ko paspēju izdomāt, Ivars nostājās virs manis četrāpus un paņēma to mutē. Arī viņa loceklis bija piebriedis un pat nemanīju, ka esmu to paņēmis mutē un cītīgi masēju ar mēli.
Tas bija gluži kā laizīt Chupa–chupu – tik salds un patīkams tas bija. Es sen jau par to biju sapņojis, ne tikai naktī. Vēl mirklis, un gandrīz tikpat salds, olu liķierim līdzīgs šķidrums (tā man vismaz šķita), jau piepildīja manu muti. Es to alku vēl un vēl, tāpēc zīdu Ivara cukurgailīti kā telš govs pupu. Mirklī kad gribēju norīt šo debessmanu, arī mans cukurgailītis paziņoja, ka grib vareni dziedāt. Savu solo viņš nodziedāja tikpat skaisti kā Ivara gailītis.
Līdz šim es nezināju kas ir boy–friends, nu es to biju ieguvis. Mēs iekarojām viens otru nesastopot nekādu pretestību. Beidzot mēs bijām viens otru atraduši un kļuvām viens otram par pirmiem boy–friend’iem.
* * *
Kaut kur tālumā ieskanējās telefona zvans. Es nepiegriezu tam nekādu vērību, bet tas turpināja zvanīt. Es pavēru acis un uzmanīgi ieklausījos. Jā, patiešām zvanīja. Es pacēlu galvu no spilvena un paskatījos uz datora monitoru – uz tā izlēcis mirgoja Skype logs. Es pamodos pilnīgi un steidzīgi piegāju pie datora.
Es jau zināju ka zvanītājs ir Ainārs, mans boy–friends ar kuru mēs dzīvojām kopā jau vairāk nekā divus gadus. Viņš bija mans tīģeris un es viņa lauvēns. Novietojis kursoru uz zaļās klausules ikonas, nospiedu uz peles un telpā gluži negaidot ierāvās apdullinoša motora rēkoņa. Nevilšus atrāvos un nogriezu klusāk skandas, tad paņēmis rokā mikrofona garnitūru un dzīdams projām miega paliekas es centos pārkliekt troksni mašīnas salonā.
– Jā, tīģerēn! Tava sirdspuķīte, tavs lauvēns uzmanīgi klausās.– es pēc iespējas mundrākā un priecīgākā balsī iesāku sarunu, lai viņš dzirdētu pēc balss, ka man tiešām ir labāk.
Man ne pārāk patika, ka Ainārs šo vienkāršo manu saukstēšanos pārvērta par kaut ko ievērības cienīgu. Varbūt mūsu ģimenes ārsts Haralds kaut ko no manīm slēpa. Tomēr pats fakts, ka Ainārs par mani rūpējās un par mani patiesi pārdzīvoja, man ļoti sildīja sirdi. Es arī viņa dēļ būtu ar mieru darīt jebko, lai tik mēs vienmēr būtu kopā. Mēs centāmies nezaudēt ne mirkli no mūsu divvientulības, mūsu pašpietiekamības, bet braukt cauri visai Eiropai, lai mani apraudzītu un pasēdētu pie gultas, man šķita nedaudz par traku.
– Es tevi mīlu un steidzos pie tevis uz mīlas spārniem ar 150 kilometru ātrumu stundā. Tu taču mani kā vienmēr gaidi, vai ne, mans lauvēn?– viņš mundri atbildēja caur motora trokšņiem.
Signāls svārstījās un nebija diez ko noturīgs, iespējams ka tur bija vainīga atstarošanās no Augstajiem Tatriem.
– Es arī tevi mīlu Ainār! For ever! Tu taču to zini ne sliktāk par mani…– es vēl paspēju pateikt pirms aprāvās signāls.
Monitorā parādījās paziņojums, ka abonents nav tīklā. Es vairākas minūtes izmisīgi gaidīju savienojumu. Likās, ka paiet vesela mūžība kamēr tas tiešām savienojās ar Aināru. Aiz uztraukuma es sāku mežonīgi svīst. Kreisajā pakrūtē kaut kas sāpīgi iedūra.
– Es arī tevi Aksel ļoti mīlu! Gaidi mani pēc...– viņš paspēja pateikt un Skypes signāls atkal spēji aprāvās.
Vēl gandrīz stundu es izmisīgi centos nodibināt sakarus ar Aināru, bet bez rezultātiem. Arī viņa mobilais telefons neatbildēja. Kalnos kā redzams bija savi radioviļņu izplatības un atstarošanās likumi, nācās to rēķināties un gaidīt stabilu sakaru iespēju. Iedzēris kārtējo zāļu devu un apelsīnu sulu, es devos gulēt. Apsedzies ar kamieļvilnas segu un apskāvis blakus esošo Aināra spilvenu, es ieslīgu Morfeja* apskāvienos.
Man likās, k a tas nav sapnis, bet teju teju istabā ienāks Ainārs, piespiedīs sev cieši klāt pie krūts, noglāstīs mani un sniegs skūpstam savas saldās lūpas. Es nedaudz pagriezos un jau pavēru savas lūpas atbildes skūpstam…
* * *
Kāds mani papurināja aiz pleca un es negribot atvēru acis. Man blakus stāvēja Aināra māte – Silvija. Kā redzams, viņa bija pārkāpusi visus uzliktos tabu un bez klauvēšanas ienākusi mūsu istabā. Viņa iecirta man skanīgu pliķi un skaļi raudādama atkrita kreslā. Rokās viņai bija telegrama.
– Tu pie visa esi vainīgs, tikai tu, mazais izvirtuli. Tikai tevis dēļ viņš aizbrauca uz Minheni.– paskatījusies uz mani viņa piebilda,– Aizbrauca, lai tur satiktu tur savu nāvi.– un iecirta vēl vienu pļauku.
Taustot kaistošo vaigu, es skatījos uz viņu neko neredzošām acīm un centos saprast kas te galu galā notiek. Pēdējā gada laikā viņa pat neuzdrošinājās uz manīm greizi paskatīties, nerunājot nemaz par to, ka varētu man uzkliegt vai ko pārmest. Ainārs bija parūpējies, lai es to nezinātu un lieki nelauzītu galvu.
– Tev vajadzēja būt viņam līdzās, bet tu nobijies un neaizbrauci. Žēl gan, ka tu neaizbrauci. Arī tu būtu miris un man būtu mazāk klapatu.– iespiedusi galvu rokās viņa raudāja un nepārtraukti rupji lamāja mani.
Es apjucis gulēju gultā un klausījos Silvijas lāstos. Ziņa par Aināra nāvi bija kā zibens no skaidrām debesīm.
Kad pusnaktī runāju ar Aināru netā, man nešķita ka viņš būtu noguris jeb iedzēris. Kādu aliņu viņš šad tad atļāvās, bet iereibis stūrei pat tuvumā nerādījās. Turklāt viņš steidzās pie manis. Mēs bieži runājām netā, jo sēžot pie stūres Ainārs lietoja hand–free sistēmu.
Novēlēt otram labunakti mums bija izstrādājies īpašs rituāls un mēs to saucām par BF vakara balzāmu. Tā darījām vienmēr, ja kāda iemesla pēc mums gulēt bija jāiet atsevišķi.
Es nespēju noticēt, ka nu tas tā vairs nebūs. Man šķita, ka tas būs vienmēr, ka dzirdēšu viņa balsi, jutīšu viņa maigos pieskārienus, skūpstus...
Es nespēju noticēt, ka es atkal esmu viens. Viens kā pirksts šajā saulē… Vai tiešām atkal viens?
– Nē, nē, nē… Tas nav iespējams…– es joprojām centos saglabāt cerību, ka tā tomēr ir briesmīga kļūda vai pārpratums. Varbūt steigā sajaukti dokumenti, varbūt… Simtiem varbūt riņķoja manā acu priekšā. Silvija neļāva man cel sapņu un cerību pilis. Viņa pacēla galvu un burtiski ieurbās manī.
– Kas pārvedīs viņu uz Rīgu, kas to visu organizēs?– viņa vaicāja un noslaucīja asaras.
Telegramma nokrita uz grīdas.
Es atmetu sānis segu un piegājis pie krēsla, pacēlu nokritušo papīrīti. Ar acīm ātri pārskrēju pāri telegrammas saturam.
Acīs uzreiz iekrita 2.30 AM. Tas bija mūsu pēdējo sakaru pulkteņlaiks. Tātad tie nebija nekādi traucējumi, bet gan avārijas brīdis. Sagruva visi mani nākotnes plāni un sapņi. Cik pasaule tomēr ir nežēlīga. Gar acīm viss satumsa un es knapi noturēju līdzsvaru. Es sāku drebēt kā apšu lapa vējā.
– Kur lai ņem naudu pārvešanai un bērēm? Viņš man neko nav atstājis.– Silvija paskatījās uz mani un tad atmetusi ar roku, izrāva man telegrammu no rokām izgāja no istabas.
Es stāvēju pilnīgi kails istabas vidū un jutos kā visu pamests bārenis. Manā acu priekšā kā paātrinātā filmā garām skrēja ar viss Aināru kopā pavadītais laiks. Diena pa dienai, nakti pa naktij, viss līdz pēdējam sīkumam…
Augšup pa kaklu sāka celties kamols. Knapi valdīdams asaras es aizskrēju uz vannas istabu un atgriezu vaļā dušu. Ūdens šaltis gāzās pār mani un sajaucās kopā ar asarām. Neviens nedrīkstēja redzēt ka vīrieši arī raud. Neviens un nekad. Pat Ainārs, ja vien viņš to spētu redzēt…
* * *
Atskanēja ilgi gaidītais zvans un visi kā neapturams antilopju bars metās ārā no klases. Es lēnām saliku grāmatas somā. Man nebija kur steigties. Nu jau gandrīz trīs nedēļas es nakšņoju kur pagadās, lielākoties dārza būdiņā netālu no Aināra mājas vai arī pie dažiem viņa kolēgiem. Viņi bieži brauca komandējumos un nevarēja man reāli palīdzēt. Ja neskaita 100 latus kurus paturēju sev, visu sakrāto un Aināra dāvāto naudu es biju atdevis Silvijai bēru organizēšanai. Nu arī tā gāja uz beigām un pildīt citu mājas darbus lai nopelnītu kādu latiņu, gadījās ne katru dienu.
– Sveiks, Aksel. Gandrīz mēnesi neesmu tevi redzējis.– Ivars ienāca mūsu klasē un pienācis klāt draudzīgi man uzsita uz pleca.
– Kas tev lēcies, vai kāda nelaime?– viņa interese bija neviltota.– Tu izskaties tāds saguris un nomākts. Stāsti visu kas tevi nospiež, varbūt varēšu tev palīdzēt.
Kopš dzīvoju pie Aināra mūsu kontakti ar Ivaru bija gandrīz pārtrūkuši. Šad tad gan sazvanījāmies, bet reti. Mēs tikāmies tikai skolas starpbrīžos, jo visu pārējo laiku es biju ar Aināru. Viņš to zināja, tāpēc bija ļoti izbrīnīts redzot manu bēdīgo paskatu. Citu tuvu draugu man vairs nebija un tāpēc es viņam visu neko neslēpjot izstāstīju.
Par Aināra nāvi, par to ko man viņš bija iemācījis, par to, ka pašlaik nav kur dzīvot un esmu tuvu pēdējam izmisuma solim. To, ka man vajadzīgs sponsors uz pāris gadiem, lai varētu pabeigt skolu. Vienīgais solījums ko varēju tam dot, ir labi mācīties un, ja tas sanāks, tad kļūt tam par uzticīgu boy–friend'u. Panelis man būtu kā nāves spriedums. Tas man šķita līdzvērtīgs pašnāvībai. Mierināt un mānīt sevi ar narkotikām es arī netaisījos.
Es nemeloju, varbūt izvirzīju sev, un arī citiem pārāk stingras prasības un nosacījumus, bet tie vismaz bija patiesi. Man nebija ko zaudēt.
– Klau, Aksel! Man tiešām žēl ka tā noticis. Es tiešām jūtu tev līdz no visas sirds. Tu jau to tāpat zini. Es arī pašlaik uzskatu tevi par savu boy–friend'u, bet pat gribēdams nespēju tev finansiāli palīdzēt. Neķēpājies ar tiem sludinājumiem avīzēs, nav vērts un arī dārgi sanāks. Labāk ieej netā, tur ir papilnam gay mājas lapu: Q–Guys.com, gayromeo.com, gay–flash.net, adamandandy.com, metromate.org.uk. Es gan ganos tepat latviešu gay un lesby lapās, tie ir tīri sakarīgi. Principā jebkura portālā ir čati un sludinājumu dēļi, kaut vai delfos, drarturs, un citos. Tu tiešām to nezināji?
– Nē, nebiju nekad par to domājis, un geju portālos mēs nekad negājām – vismaz es par tiem nekā nezinu. Mums ar Aināru tāpat vien divatā bija labi.– es tiešām nemeloju un varbūt pirmo reizi mūžā nožēloju, ka man trūkst attiecīgas informācijas.
Varbūt tas skan nedaudz naivi, bet Aināra mājā nekad nebiju redzējis ne porno žurnālus, ne video, ne DVD. Pat satelīttelevīzījā mums nebija neviena sex kanāla. Līdz šim kaut kā nebiju tam pievērsis uzmanību un tas man nemaz nešķita savādi. Jā, bija daudz foršas erotiskas filmas kuras kopā ar Aināru skatījāmies, daudz plakātu ar skaistiem puišiem un meitenēm, bet nekad nekāda porno. Man tas šķita pašsaprotami. Savādi, ka man ar gay un porno portālu palīdzību nu jāmeklē sev sponsors.
– Bet vai tur nebūs kā uz paneļa?– es vaicāju un bažīgi paskatījos uz Ivaru.– Pat mācību un iztikas dēļ es tur nekad netaisos stāvēt, tad jau labāk mirt.
– Es tur jau vairāk kā gadu tusojos. Ieliec sludinājumu ko meklē un gaidi. Saraksties, pačatojies, sarunā randiņus, vai vēl labāk, uzreiz saki ko vēlies. Tikai strikti, lai nelien visādi viendienīši un pediņi ar seksa piedāvājumiem.– viņš mani mācīja. Viņam jau bija liela pieredze šādos portālos, es turpretī vēl nebiju pat iesācējs.
– Atklāti sakot, es pat nezinu, vai tev vēl tā laimēsies kā ar Aināru, bet mēģināts nav zaudēts.– Ivars zināja ko runāja, un es turpināju ticēt savai veiksmei.
Agrāk es vienmēr paļāvos uz Aināru un viņa draugiem. Vienīgā nelaime, ka visi viņa labākie draugi lielākoties bija ārzemēs, bet vietējie pārsvararā bija heteroseksuāļi. Tie kuri bija geji, jau bija ar saviem boy–friend’iem vai mainīja tos kā cimdus. Man tādi nederēja, bet citus es pagaidām nepazinu.
Es negribēju kļūt par paneļpuiku. Arī atgriesties pie tēva ne. Tomēr es nedrīkstēju nolaist rokas un tā vienkārši padoties. Ainārs man vienkārši to nepiedotu.
– Ivar, tu nāksi mājās vai nē?– nobļāvās Hārdijs, Ivara brālis,– fāters mājās jau sen mūs gaida ar pusdienām!
– Labi, dod man tas neta portālu adreses, maybe paveicas.– es pastiepu roku un paņēmu uz izplēstās burtnīcas lapas uzrakstītās web adreses.
– Okay! Nenokar degunu sīkais, vēl jau nav vakars. Ja vajadzēs ar padomu palīdzēšu.– izvilcis no kabatas divlatnieku, viņš iespieda man to saujā.– Par latu Elikā nopērc abonementu, būs lētāk un plus vēl naktis no svētdienas uz pirmdienu ir pa brīvu, bet otrs latiņš Tev pirmajām četrām stundām. Vēl divdesmit santīmi tev paliks kafijai. Lai tev veicas, tik nesapinies neta važās!
Šodien bija piektdiena un mēneša pirmais datums. Pašam to nezinot Ivars man bija uzdāvinājis piecas bezmaksas naktis. Labs sākums jaunai dzīvei netā. Pateicis Ivaram paldies es devos uz Centra virzienā.
Gaužām nešpetna un nikna, uz atvadām slaidi nospļāvusies pār kreiso plecu, Kaulainā paņēma savu izskapti un devās cita upura meklējumos. Viņai ļoti nepatika mans citāts no Senekas „Vēstulēm” – Omnia homini dum vivit speranda sunt*.
Es biju Aināra cienīgs skolnieks, viņš varētu ar mani lepoties.
Pirmās daļas beigas.
Turpinājums sekos.
`````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````
Paskaidrojumi:
*Kamēr cilvēks dzīvs, viņam uz visu jācer.* ect.
`````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````
