Vai piekrītat ka formulējums "draugi" nepastāv - ir tikai paziņas! :)

ir jau draugi,bet retums!

draugu ir maz,parsvara ir izmantotaji!!!

nee... nepiekriitu... pazinjas ir pazinjas, taadi cilveeki, kurus tu tikai paziisti, vari aprunaaties, bet paaraak biezhi nesatiec, bet draugu ir tie cilveeki, kurus tu satiec biezhi, biezhi ar vinjiem kontakteejies un jums ir daudzi kopiigi notikumi... juus esat taada kaa neliela gjimene... tikai nedziivojat kopaa..

Nē, nepiekrītu! Ir daudz paziņas, bet arī draugi pastāv.

ir gan draugi gan pazinas- jo ja nebutu draugu tad nebutu ari ienaidnieku
jo ir tak tads teiciens -jo vairak draugu jo vairak ienaidnieku

Var būt viens vai divi draugi, pārējie gan ir tikai paziņas..

Nepiekrītu-ir īsti draugi,bet tādus izdodas atrast diezgan reti(man šajā ziņā ir paveicies)

draugi ir kā pērles... novērtēsim tos :)

mm... pastav bet visbiezhaak patieshaam tie kurus uzskataam par draugiem nav iisti draugi. to nezinaam jo neesam izjutushi kas tas ir iista patiesa raudziiba..:))

pilniigi piekriitu

Kas vispār ir draugi?! – ne jau tie, kuri meklē tikai savu labumu un ir kopā ar citiem tikai tāpēc, ka tas ir izdevīgi, vai arī tāpēc, ka vienkārši nav ko citu darīt.
Vai es esmu kādam īsts draugs? Un ko mēs īsti gaidām no draugiem – vai to, ka viņi pametīs visu, kas tiem ir interesants, lai skrietu palīgā citiem draugiem? Laikam jau tādu ir ļoti maz. Ar nevainīgu :”Ko tad tu tagad iesāksi?” gandrīz vai izsmej, kad prātā tikai :”Ka tikai man labi, īstenībā jau vienalga ko tu atbildēsi.”
Man ir žēl pasmieties pretī...Vai arī man tas nav izdevīgi...Varbūt vēl noderēs...
Gribu pārtraukt attiecības ar tiem, kas dara pāri. Bet žēl, ka viņi to pat neapzinās, vai arī negrib saprast. Un es negribu aizrādīt, liekas, ka nav tiesību. Un tādēļ arī iznāk tā, ka es neko nepieprasu un tādēļ ar mani nerēķinās. Neredz to, ko es negribu, lai redz. Es gribu lai saprot, bet jūs negribat iedziļināties citos cilvēkos, jo paša laime jau ir svarīgāka – bail, ka cits paņems to, kas pieder tev (pat tad, ja īsti nepieder). Jo neviens jau nevar piederēt kādam. Bet vajag kādu uz ko paļauties, tas ir svarīgi.
Katrs iet savu ceļu, ceļ savu pilsētiņu, ar visiem līdzekļiem cenšoties iegūt to ko vēlas. Tas nekas, ja nepadomā par citiem un sāpina tos. Galvenais – lai pašam labi.
Man arī ir daudz iespēju, bet negribu tās izmantot, jo manā pilsētiņā tās neiederas. Tas nav tas, ko gaidīju no dzīves. Un to, kas man jau pieder – nenovērtēju, jo pamanu, kas man ir tik dārgs tikai tad, kad to jau esmu zaudējusi.
Grūti ir visu izprast, pat negribas izprast, jo negribas sevi sāpināt. Skatīties uz visu ar citām acīm nav iespējams, jo tad var ieraudzīt to, kas tik ļoti sāpina. Palūkojoties apkārt sev neieraudzīt to, ko gribas ir ļoti skumji un sāpīgi. Gribas vaicāt :”Kādēļ man nav tā, ko tik ļoti vēlos? Vai neesmu to pelnījusi?”
Viss šķiet tik bezpersonisks.
Viss pamazām brūk, bet cerības taču paliek, lai mierinātu, bet to mierinājums pat nevajadzīgs un banāls.
Un sapņi, arī ieceres, kuras nepiepildās – tos būtu jāaizmirst, jāpasūta... bet tas ir grūti. Pieķeršanās kādai domai dod spēku, un kad tā kļūst neiespējama, spēks zūd, atstājot tukšumu un bezcerību. Bet kaut kur iekšā jau dzimst cita doma, vēl kāda cerība – tas tādēļ lai būtu dēļ kā dzīvot. Varbūt, ka cerība ir vienīgais, kas mums dod dzīves prieku, tas ir kā mērķis, kurš stiprina. Bet dažbrīd tomēr moka šaubas – ja nu arī tas lemts neveiksmei. Bet sekos taču nākošais!
Gribas salūzt , bet pašapziņa un lepnums to neļauj. Varbūt vajadzētu kādreiz izlādēties, bet tas taču arī ir sāpīgi.
Pārāk daudz jautājumu bez atbildes. Citi smejas, jo savādāk nemāk. Lai jau... Kas pats to nepārdzīvo, ko citi jūt, nekad nesapratīs. Un tas arī nav svarīgi, jo man nevajag tādus, kas tikai par sevi vien domā. Bet tomēr – palieku ar jums. Varbūt pati nemaz neesmu labāka.
Paldies par kopā pavadīto laiku! Nenoliedzu, ka ļoti bieži likās, ka labāki draugi nemaz nevar būt! Mani mīļie........nelieši.......