Vai tā patiesība, ka ļoti pārbīstoties var uz visiem laikiem palikt sirmi mati?

hm... esmu laikam vel biki par jaunu sirmiem matiem [ ja vien neskaitas snipsta ko nokrasoju sirmi baltu :D ]...
bet sirmi mati nepaliek tikai no vecuma .. tie var ari paradities no lielime pardzivojumiem un shkoa...
hm .. interesanti zinat ka var pamanit tieshi 2 sirmus matu ? .. :D
atceries "vienu sirmu matu izrausi . 10 vieta ataugs " :D :D
jau ekspermintali pieradits :D [ uz teewa galvas :D   ]

ar urlām būsi uzkāvies.

Galvenais iemesls laikam gan ir iedzimtība. Ir cilvēki kam mati paliek sirmi tikai vecumā, bet citiem jau jaunībā. Tas parasti iedzimst no vecākiem, pārsvarā no tēva. Ja tēvs agri ir nosirmojis, tad 90%, ka tā pat būs arī dēlam. Vēl protams to procesu paātrina tas, ja cilvēks pastāvīgi ir stresains. īstenībā tieši tas pats kas ar plikpaurību, arī tas vīriešiem no tēva parasti iedzimst.

darba sakarā tā ir iznācis. bet puišiem savus nr tik viegli nedalu, lai būtu jāgaida tāds, kurš nepiezvanīs.

Nekad nesaki nekad.(jo dzīvē visādi var gadīties)
Tikai uzticēties sev un tomēr arī paļauties uz intuīciju.(Jo bija nācies smagi vilties pašu tuvākos cilvēkos.Intuīcija mani brīdināja,bet daži mani pārliecināja.Bet tomēr man bija taisnība.)
Un nekad nevajag solīt,(Jo parasti ka apsolu un ne vienmēr tos var izpildīt)
Un nevajag arī salielīt,(ka piem.es neslimoju,vai arī man tv tik vecs un ilgi kalpo.Jo vismaz ar mani ir bijis,ka saliela,tad kaut kas notiekās)
Un vajag reizēm sevi palutināt un mīlēt sevi.
Ja vari,tad izpalīdzi citiem cilvēkiem nokļuvušos nelaimē.
.Ja vajag palīdziet večukiem.Mēs arī kādreiz tādi būsim

Tā pēkšņi ne, ja vien nedabū kādu pamatīgu smadzeņu traumu, vai tev neveidojās kāds galvas smadzeņu audzējs un tas parasti neko labu nedod... Cilvēka raksturu maina dzīve, notikumi un tas aizņem laiku. Ja vēlies pats mainīt savu raksturu, pietā ir ļoti cītīgi jāpiestrādā.

var nenotikt pilnīgi nekas un viņš arī var pateikt čau ...

Paprasi ginekologam!

Ir bijis daudz labu, kas paliks atmiņā... Vienu tā grūti nosaukt. Katru reizi, kad laukos līdām pa logu ārā, lai patusētu ar saviem paziņām gadījās kāds liels piedzīvojums, piemēram, bija jālec ārā no puišu kopmītnēm pa logu ārā un jāskrien pa puķu dārzu prom ko kājas nes, jo dežurante klauvējās pie durvīm... Ne sliktāka bija arī ciemošanās pie laba drauga anglijā. Es nekad tur nebiju braukusi ar vilcieniem un te man radās fiksā ideja apciemot draugu, jo diemžēl viņš bija saslimis. Mēs, protams, tur nedaudz arī iedzērām... Uz vilcienu nācās lidot vēja spārniem, jo es jau kavējos... Un ja es pirms tam nebūtu iepazinusies ar vienu pusi, kurš arī brauca uz to pilsētu un vakarā ar to pašu vilcienu atpakaļ, tad iespējams, ka arī būtu nokavējusi (tas bija pēdējais transports). Visu ceļu mani mocīja nelaba dūša un nāca virsū miegs. Ja ne tas puisis, tad droši vien būtu aizmigusi un aizbraukusi kaut kur tālāk. Par laimi viss beidzās laimīgi... Arī mans pirmais Lidojums uz UK bija jautrs-   lidoju kopā ar mammas draudzeni. Viņa jau pirms tam bija riktīgi iereibusi, bet lidmašīnā iedzēra vēl. Tad nu es nesapratu no kā man ir bail vairāk- no tā ka lidmašīna nogāzīsies vai arī no tā, ka mana ceļabiedrene apvems mani. Šitādu kaunu piedzīvot...Un lidostā... Ahh.. Tur arī bez jautrībām nevarēja iztikt. Apnika man jau rakstīt.

Man ir tā, ka ikdienā dzīvoju ļoti pelēku dzīvi, bet tad, kad izraujos no rutīnas, tad gan mēdz vis kaut kas notikt.