Vai tu uzsticies savai iekšējai balsij?

Iekšējai balsij, jeb intuīcijai ir jāuzticas.
Tā veidojas no cilvēka iepriekšējās pieredzes, tavs prāts zemapziņā ātri izanalizē situāciju un dod tev padomu balstoties uz šo tavu iepriekšējo pieredzi.
Piemēram mauglim nekad iekšējā balss nespēs dot nekādu noderīgu padomu, ja viņam kāda cita vietā būs jāpieņem grūts lēmums, kas saistīts ar liela uzņēmuma vadības lietām. Savukārt ja viņš nokļūs džungļos un dzirdēs, ka viņam aiz muguras kaut kas nograb, viņš momentā pieņems labāko lēmumu kā rīkoties.
Tā pat arī otrādi. Bils Geits ātri sapratīs kā rīkoties kritiskā situācijā ar Microsoft darbību, bet nonākot kaut kur džungļu biezoknī, intuīcija viņam nespēs pateikt priekšā, kas tur krūmos grabinās, lācis, lauva vai orangutāns.
Mēs visi esam dzīvnieki, labi attīstīti, bet tomēr vēl aiz vien dzīvnieki, kuru instinkti mūsos vēl joprojām darbojas. Neuzticēšanās saviem dzīvnieciskajiem instinktiem ir muļķīga rīcība.

Uzticos. Šķiet, mēs pilnveidojamies, augam ar viņu kopā.  

cenšos. man ir problēmas ar atšķiršanu vai tā ir iekšējā balss un ir jāklausa, vai tās ir tikai manas domas. Katrā ziņā kad ir nobremzēts, un esmu noraustījies darīt, tad ir izrādījies ka notiek tā kā jutu.

īstenībā zini...
pirms 2 dienām man jau pierādījās, ka tiešām tam ir jātic. nostrādāja uz vienu cilvēku un intuīcija teica ''nevajag!'' un tgd man ir tā dīvaini... nezinu ko darīt... varbūt tiešām nevajag..

uzticos,bet manējā man šķiet nedaudz gļuko

Es tādai neticu, pirms kaut ko daru izdomāju vai man tiešām to vajag.

Tā ir sirdsapziņa, ja? Jeb intuīcija?
Ne visai, ne vienai ne otrai - pārāk mānīgi ir tie smadzeņu impulsi, dotajā brīdī, situācijā.
Ja ir sarežģījumi drīzāk uzticos sapņiem, bet visā visumā cenšos  nekam tādam vairs neuzticēties - ne pie kā laba NAV novedis

mmm
Laikam +- jā

Nē, ne vienmēr. Kas no tā sanak, īsti nezinu. Pārāk uz to neieciklējos, tāpēc neesmu fiksējusi.

nē, jo viņa neuzticas man.