Vai vīrietim būtu jāpiedalās dzemdībās?

Jā, jo tas nav zobārsta apmeklējums, bet abu bērna dzemdības un tas ir kas īpašs. ;)

katrs gadījums ir savādāks.
normāli ir, ka viņš patur roku, nevis ielīdis ārstam blakus lūr kā tāds iztukans  
par tādu uzvedību no manis toč pa galvu dabūtu...

Atkal individuāli..
Neuzskatu,ka tas būtu vīrietim jauzspiež..
Ja viņam ir tāda vēlēšanās, tad ..protams uzpriekšu..
bet ja vīrietis nevēlās vai nespēj atrasties dzemdību laikā iekšā klāt, kad mazulis nenāk pasaulē, tad nedomāju,ka tas būtu viņam jauzspiež...
Labi,jau ir tad ja viņš ir kopā ar sievieti un viņu atbalsta to 9mēnešu ilgajā iznēsāšanas procesā!!Un,ka dzemdību laikā atrodas,kaut ārpusē gaidot!!!Un pēc mazuļa nākšanas pasaulē, ir īpaši gādīgs pret Savu sievieti un bēbi

Es personīgi negribētu, lai mans vīrietis mani redz nomocītu, bezspēcīgu un bezpalīdzīgu - tik un tā viņš neko nevar palīdzēt, un kad man ir slikti, tad nevēlos sev nevienu blakus.

Domāju,ka jā! Lai viņš saprastu cik sievietei tiešām tas sāp !

Protams.. A kapec mums tas butu jadara vienam..

taa ir katra briiva izveele un kopiiga abu pushu vienoshanaas. es gribeeshu tur buut klaat.

es to nesp\ētu......................................... saku godīgi!!!!

NE-vismaz es to neveelos,un visticamaak arii izrubiitos tur./...

ja jafano traki!!!

nja- cik cilvēku, tik viedokļu :) es uzskatu, ja esi bijis klāt ieņemšanas brīdī, tad Tev jābūt klāt arī bērniņa dzimšanas brīdī... :) es gribētu, lai bērna tēvs būtu klāt :)

kāpēc gan ne?

Būtu jāpiedalās, jo tas tomēr ir vērā ņemams brīdis un atbalsts ir vajadzīgs. Bet nu ir jau visādi, ir vīrieši, kas vienkārši nav spējīgi izturēt un palikt līdzās tādos brīžos, ir arī tādas sievietes, kas vnk negrib, lai bez ārstiem vēl kāds tajā brīdī atrastos blakus, tā ka ir jau visādi un to jau abi vecāki var savā starpā sarunāt, vai grib būt viens otram līdzās tajā brīdī vai nē.

es man liekas ka nebuutu tur jo mana miikstaa sirds neiztureetu to ka es redzu ka kaads man miiljsh cilveeks mocaas saapees kliegdams un es tur neko nevaru liidzeet lai mazinaatu saapes un aptureetu taas mokas, es nespeetu panest to ka esmu bezspeeciigs, laikam vienk. nogjiibtu vai arii raudaadams izskrietu aaraa!

Savējam neko neuzspiedu - vnk apjautājos par viņa domām šajā sakarā un atbilde bija pozitīva. Es gan būtu tikusi galā arī bez viņa, bet kad ir apziņa, ka tev ir kāds blakus, kas ne tikai tur roku, bet palīdz ar labiem vārdiem, pienes ūdeni, apjautājas vai viss kārtībā un lai turos.. ibio, tas bija to vērts. Nu protams vīrieša cilvēks beigu galā tomēr tika pie ožamā spirta un dakterīšu uzmanības - nevis tāpēc, ka ieraudzīja ko nevajag vai stāvēja blakus dakterim, bet tad kad viņam piedāvāja nabas saiti pārgriezt.  

Esmu vecmodīga-nē.

Tēviem domāju, ka jā! :)

Jā.. tik daudz adrenalīna un galvu reibinošas sajūtas.. pēc tam atjēdzoties no ožamā spirta pudelītes.. ux kruta!

Ideoloģija vienkārša:
Ieņēma kopā, izņēma jau grupņikā ar ārstiem

jaa, jo sapes jaaizcieš kopaa...lai redz, kaa savs auglis nak pasaulee... kapeec gan nee? viss ir dabiigi...

Viennozīmīgi jā. Esmu dzemdējusi trīs reizes, mans vīrs nekāds garā stiprais nekad nav bijis, bet visu izturēja godam, pat nabas saites pārgriezšanu.
Tas tiesa, vīrs vienmēr būs vislabākā apteksne šinī brīdī, vissmalkāk izpratīs sievas vajadzības. Turklāt tas ļoti satuvina pāri, bet ir vēl kas. Vīram esot operāciju blokā, viss tiek kontrolēts. Ārstu attieksme arī ir cita. Nevienu brīdi dzemdētāja netiek atstāta viena un neziņā. Dzemdības, īpaši pirmās ir pietiekoši ilgs process, lai paspētu jukt prātā arī no vientulības, ja neviens nav blakus. Bailes, sāpes, izmisums, nespēja sev palīdzēt, mijas ar dusmām, asarām un padošanos, tad atkal ar jauniem piepūles brīžiem... Kas gan cits, ja ne mīļotais, tādā brīdī var mierināt? Un brīdī, kad mazais ir piedzimis, māmiņās sāpes vēl nebeidzas, dzemdības turpinās. Mātes sirds ir dauz mierīgāka, ja zina, ka mazulis ir pie tēta. Siltu roku un mīļuma nodrošināts. Lai ko teiktu daudzas sievietes par savu spēku un pāšpārliecinātību, ja pāris ir tuvi, šis brīdis ir tikai viņu. Tas ir brīdis , ko ar prātu nevar izskaidrot, bet šķiet, telpā ir kas Dievišķs. Pasaulē nāk cilvēks un ideāli, ja to sagaida iejūtība, sirsnība, daudz pozitīvu emociju. Ar skumjām noraudzījos uz tām sievietēm, kas dzemdēja vienas. Nožēlojami, sāpīgi un sirdiplosoši.

man isteniba vienalga ja vinam slikti paliek tad negribu lai labak sez araa un uztraucas par mums abiem nuu vai trim  
bet nu itka gribetu lai vinsmani atbalsitu mierinatu utt..

tā ir katra paša izvēle...