uzrakstiet kādu jums ļoti iecienītu aņuku par viesmīļiem un bārmeņiemKādu dienu, kāds neredzēts vecis iegāja bārā. Viņš piegāja pie bārmeņa un teica, "Bārmen, es gribētu visiem šajā bārā uzsaukt pa aliņam"
Bārmenis teica, " Ok, bet tā kā ir krīze, vispirms parādi man naudu"
Svešinieks izvelkt milzīgu naudas žūksni un noliek to uz letes. Bārmenis neticēja savām acīm. "Kur tu ņēmi tik daudz naudas?" prasīja bārmenis.
"Es esmu profesionāls spēlmanis," atbildēja vecis.
Bārmenis teica, " Tās ir muļķības! Es domāju, tavas izredzes uzvarēt, labākajā gadījumā, ir 50 pret 50"
"Nu, es deru tikai tad, kad esmu pārliecināts, ka uzvarēšu" teica vecis.
"Kā?" teica bārmenis
"Nu, piemēram, saderam uz piečuku, ka varu iekosties savā labajā acī"
Bārmenis padomāja un teica, "Labi"
Un svešinieks izvilka savu neīsto labo aci un iekodās tajā. "Eu, tu piečakarēji mani, tā nemaz nav tava īstā acs," teica bārmenis,un samaksāja vecim piecīti.
"Es došu tev vēl vienu iespēju. Saderam, uz desmit latiem, ka es varu iekosties savā kreisajā acī," teica vecis.
Bārmenis atkal padomāja un teica, "Nu, es zinu, ka tu neesi akls, es redzēju kā tu ieej bārā, tāpēc es pieņemu derības." Un vecis izvelk no mutes savus neīstos zobus un iekožas savā kreisajā acī.
"Sasodīts, tu mani atkal piečakarēji!" protestēja bārmenis.
"Tādā veidā es vinnēju tik daudz naudas, bārmen, un ,pie reizes, es paņemšu pudeli labākā viskija," teica vecis.
Ar pudeli, vecis devās pie galda un daļu dienas pavadīja spēlējot kārtis ar vietējiem. Pēc vairākām stundām dzeršanas un kāršu spēlēšanas, viņš piestreipuļoja pie letes. Kārtīgi piedzēries, viņš teica, " Bārmen...es dodu tev pēdējo iespēju." Deram uz 100 latiem, ka es varu nostāvēt uz letes, uz vienas kājas un ,pie reizes, varu iečurāt tajā alus pudelē uz plaukta, nenomīžot ne pilīti garām.
Bārmenis atkal pieņēma derības, nodomādams, "Vecis pat nevar nostāvēt uz divām kājam, kur nu vēl uz vienas."
Vecis uzrāpās uz letes, nostājās uz vienas kājas, un sāka visu apmīzt. Viņš apmīza leti, apmīza sevi un bārmeni, bet netrāpija ne pilīti pudelē!
Bārmenis bija ekstāzē. Smejoties, bārmenis teica, "Vecīt, tu man esi 100 latus parādā!"
Vecis norāpās nost no letes un teica, "Tas nekas. Es tikko ar katru no tiem čaļiem pie kāršu galdiņa saderēju uz 200 latiem ka, varu apčurāt sevi,visu leti, tevi, un joprojām likt tev smieties
Lai kas notiktu draugu starpā, draugi nekad nešķiras. Kā šī atziņa darbojas praksē?Es arī agrāk domāju,ka nešķiras...:(
Man bija divi cilvēki,kurus uzskatīju par saviem labākajiem draugiem.Ar abiem šobrīd sanāk reti sazināties.Ar vienu mani šķir fiziskais attālums,kura dēļ gribot vai negribot(to ir sasodīti rūgti apzināties)ar laiku tomēr zūd tas,kas agrāk saistīja,jo parādās citas intereses,ienāk citi cilvēki/draugi,ar kuriem pavadīt laiku,zūd kopīgās intereses/sarunas.Un tomēr par spīti visam cenšamies uzturēt kontaktu.
Ar otru-garīgais attālums.Arī tas cilvēks man nozīmēja ļoti daudz,tāpat kā es viņam,man likās,ka biju atradusi vecāko brāli,kura man nebija,taču pagāja astoņi gadi un...man tika uzgrieza mugura.Iemesls-manā dzīvē ienāca liktenīgais cilvēks.Tagad es saprotu,kāpēc tas notika,bet vai tādēļ bija jāizjūk tām attiecībām,kurās valdīja godīgums,atklātība,smiekli un asaras?Kur palika tie sasodītie ASTOŅI GADI?
Tagad pats vari spriest,kā šī atziņa darbojas reālajā dzīvē.Taču tas ir tikai un vienīgi mans gadījums.Pieņemu,ka daudziem jo daudziem draugu skaits nav sarucis,vienīgi-ja audzis! :)
Turklāt nav ieteicams jaukt draudzību ar biznesa lietām(laikam m-ooo jau minēja),jo naudai ir liela vara...tās dēļ var pazaudēt pašu svarīgāko...Pie tā tad arī pieturos,jo savu vienīgo draugu neparko negribu zaudēt!!!!
